Jūs varat teikt, ka nelaidīsiet bērnu skolā ar slimiem, tas ir pilnībā saprotams un ko tur diskutēt, kurš gribētu laist bērnu skolā ar citiem nelīdzsvarotiem indivīdiem? Bet realitāte ir tieši tāda kā Ervīns teica - jau pavisam drīz tādas izvēles nebūs, izņemot, protams, privātās skolas un kaut kādas ļoti elitārās iestādes.
1. Valsts nostāja ir tāda, ka ar laiku visas speciālās skolas bērniem ar vieglu un vidējo garīgo atpalicību ir jālikvidē, integrējot šo kontingentu parastās skolās, skolām, savukārt, licencējot īpašās mācību programmas. Daudzas mazpilsētu un arī lauku skolas, kur katra ar zobiem un nagiem cīnās par katru skolēnu (jo nauda seko skolēnam un katra galviņa ir reāla izredze skolai turpināt strādāt) jau ir akreditējušas atvieglotās mācību programmas, kur tas bērns sēž klasē, bet beidzot izglītības iestādi pie programmas koda ir cits cipars. Mums jau nav tā, kā attīstītās valstīs, kur līdzīga pieeja tiek īstenota - skolotāju palīgi, asistents pašam bērnam - mums ir visi vienā katlā, kur viens var izpausties, bet pārējie neko neiemacīties un dzīvot bailēs un stresā katru mīļu skolas dienu.
2. Ja šāda programma ir akreditēta, tad skolai nav tiesību neņemt bērnu ar diagnozi attiecīgajā skolā, ja viņš ir pierakstīts, Rīgā vēl tur var kaut ko, bet rajonos - to bērnu nogrābs ar rokām un kājām, iemeslu skatīt augstāk.
3. Bet ir arī cita lieta - ir kaudzēm bērnu, kuriem ir vajadzīgas korekcijas programmas, kuri ir agresīvi u.tml., bet vecāki to neatzīst, viņi saka, ka bērns ir normāls un punkts. Reāli strādājoša mehānisma kā piespiest vecākus darīt kaut ko lietas labā nav!
4. Mums arī nav mehānismu ko un kā darīt lai šo vardarbību nepieļautu, viss smuki papīros. Dzīvē nekas no tā nestrādā.
Ir briesmīgi, bet kārtējo reizi nākas teikt, ka mūsu humānajā valstī cietēji ir tie, kas labi mācās, maksā nodokļus, kārtīgi audzina savus bērnus.