Man arī ir gadījies būt etiķetes kursos (īsajos, vienas dienas). Nu vismaz priekš manis tur nekādus baigos atklājumus neizstāstīja.
Ar visu to, tiklīdz ir vairak, neka viena dakšiņa, tādas 100% pārleicības par to, kuru ņemt, nav. Vados pēc tā, ka grābju to, kura "pirmā" (t.i., talāk no sķīvja). Sabiedrībā, kur vajadzētu piedomāt pie galda manierēm, iespēju robezās izvēlos ēdienus, kurus zinu, kā ēst. Ja nu nav variantu, palūru, ka dara citi, un mērkaķojos pakaļ. Glāzes... esmu dāma, man parasti smalkie vīrieši pareizos dzērnenus ielej pareizajās glāzēs. Mājās regulāri vīrs man aizrāda, ka esmu ielējusi vīnu neriktīgaja glāzē - bet ta ir mana mīļāka glāze, un es no tās dzeru VISU. Bet nu jā, galda manieres noteikti nav mana stiprā puse. Šo to esmu apguvusi, kad cilvēki ir pie galda aizrādījuši un paskaidrojuši (bet tas vienmēr ir noticis laipni, draudzīgi, "aizrādītāji" vienmēr ir bijuši sirmi kungi gados, kas ir gribējuši, kā labāk).
Ko kur vilkt, kaut kā nav baiga problēma, slēgtas kurpes, zeķubikses un drēbes, kur plikumi nelien āra, parasti ir dresskods, ar kuru pārāk drausmīgi neizgāzīsies.
Durvis mēdzu pieturēt kundzītēm gados, arī vīriešiem, ja stiepj smagumus (bieži turu Venden puišiem).
Man kaut kad etiķetes sakarā deva padomu, pie kura es pieturos - ja tu tajā "smalkajā" sabiedrībā uzvedīsies laipni, draudzīgi, vienkārši, tad arī gadījumos, kad tu kaut ko izdarīsi ne pēc etiķetes, nekāda liela traģēdija nebūs.
Es neesmu augusi sabiedrība, kur visas tās daksiņas, manieres, uzvedība, utt. ir dabiska ikdienas lieta. Ja kādreiz iegrozīsies dzīve tā, ka man tas BŪS jāzina - iemācīšos. Pagaidām, nu pārāk reti gadās tādas situācijas.