Grūti kaut ko ieteikt šādā situācijā.
Kad tikai draudzējāmies, vīrs devās uz pasākumiem bez manis, kur bija svešas meitenes, neiebildu, jo es nebiju greizsirdīga.
Kad viena no tādām senajām draudzenēm, sāka viņam rakstīt vēstules, kāpēc viņš nevelta viņai pietiekami daudz uzmanības, tad, protams, draudzība beidzās, jo viņa dzīvē biju es, kurai jāvelta uzmanība.
Bet tā bija viņa paša iniciatīva, nevis ultimāti.
Tagad esam precējušies, tādus pasākumus atsevišķi neapmeklējam. Ja ir puišu vakars, tad, protams, līdzi neeju.
Tev laikam jau ultimātus uzstādīt nevajadzētu. Ja negribi, lai viņš iet, tad izdari tā, ka tas būs viņa lēmums neiet, nevis ultimāts.