Manī tas raisa divējādas sajūtas. No vienas puses, jā - cilvēks nav spējis kaut sakostiem zobiem pabeigt to, kas ir iesākts. No otras puses, cilvēks tikpat labi ir saskatījis augstskolā tik daudz trūkumu, un labāk to visu iemācās no grāmatām, kursiem u.c. avotiem, tam tērējot mazāk laika, uzticoties savai pārliecībai, ticot pašam sev, ne papīram.
Arī mans pašreizējais boss, cik saprotu, iesāka, bet nepabeidza to pašu programmu, ko šobrīd studēju es. Tajā pat laikā var redzēt, ka no viņa sprauktin spraucas kreatīva pieeja iesīkstējušiem jautājumiem, viņš ir brīvāks savā domu gājienā, lietas vērtē kritiskāk un izvērtē tās no sava skatupunkta, ne "pasniedzēju". Jā, jūtu, ka viņam ir problēmas ar ilgstošu un pacietīgu sēdēšanu pie datora un konstantu darba darīšanu. Bet toties nav problēmu atrast unikālus risinājumus un nebaidās kļūdīties un mēģināt. Es varu just viņā tādu veselīgu dumpinieciskumu, kas visdrīzāk lika viņam studijas pamest, bet palīdz dzīvē noteikti.
Principā, es noteikti esmu par pabeigšanu, it īpaši, ja palicis ir nieka gads, kas ir visa lielā lāča mazā, strupā astīte. Bet, ja zini, ka esi gana spēcīga, lai lauztu stereotipu par "nepabeidzējiem" un ir labāks plāns par zvilnēšanu pie tv, ko tā gada laikā darīt, tad vari mēģināt paņemt vismaz akadēmisko (kas atstātu iespēju turpināt). Bet principā - labāk pabeidz. Tas būs vismaz kāds pamatiņš, pie kā savā karjerā pieturēties.