Labi, meitenes! :)
Satikāmies mierīgā gaisotnē, izrunājāmies. Jau tas vārds liecina par to, ka nekas īpašs nebija, vai ne? :) Viņš sāka skaidrot, kāpēc nav izšķīries ar meiteni un sācis satikties ar mani, jo esmu ļoti iepatikusies, ka tādu kā mani nav sastapis, utml lietas. Bet tik un tā gaisā palika karājoties tas, ka viņš īsti nevēlas šķirties no savas tagadējās draudzenes... Normāli viņam nespēju paskatīties acīs, ļoti grūti bija, bet sapratu, ka viņš drīzāk meklē tādu kā izklaides objektu sev... Meiteni, ar kuru var aizmirsties (ne obligāti seksam, bet fakts kā tāds).. Neizpratu tikai to, kā ir iespējams nemīlēt, bet būt kopā ar kādu un viņu čakarēt, tajā pat laikā satiekoties ar kādu citu. Sapratu, ka, lai gan man ir ļoti spēcīgas simpātijas, puisis nav mans, jo es nespētu pēc tam būt kopā ar kādu, kas ir spējis tā melot... Nesaukšu tos par principiem, bet gan par sirdsapziņu, man tāda ir, bet ja cilvēkam, ar kuru vēlētos kaut ko vairāk, tādas nav, tad mums nav pa ceļam...
Žēl, protams, vēl joprojām ir smagi.. Viņš grib satikties, raksta man katru dienu, bet jau esmu palikusi aukstāka, domāju, ka sākšu ignorēt viņu, jo citādāk tikai pati sevi ievilkšu purvā, no kura grūti izkļūt...