Par dzīves lielākajām mācībām

Nevienam lidz galam uzticeties nevar ++++
ir cilveki kam var uzticeties, bet nu visu lidz galam stastit nevar. Agrak vai velak tevi var pievilt.

Vienkārši dzīvo , baudi šo brīdi, nepieķeries un vienmēr esi jauks pret visiem, jo Tu nezini ne to, kas Tevi sagaidīs rīt, ne arī to, kad pēdējo reizi redzēsi šo cilvēku.

Nepārstāt pilnveidoties!

• Kas notiek ģimenē, paliek ģimenē.
• Lai arī cik laba draudzene nebūtu, nekad nedot padomus, attiecībās ar vīru, rezultātā vienmēr vainīgā persona būsi tu, arī tad, ja vīrs ir pēdējais mērglis un draudzene asarās lūdz padomu.
• Neko, nekad nevar 100% ieplānot.

Par ko dzīve mani ir līdz šim ļoti pārliecinājusi ir tas, ka nevajag teikt "NEKAD". Līdz šim manis teiktie "NEKAD" tika pārvērsti par "kaut kad" un tagadni.

Ak ja nekad nesaki nekad..sis nekad nenostraadaa.

Oi, esmu ta atravusi pa muti no dzives. Maciba bija liela Un paldies tai. Dalities nevelos, parak traki.
Es,laikam, nevaretu dzivot ta, ka uzticos tika sev Un nevienam citam, atri saietu sviesta.

Pēdējo gadu lielākā mācība - klausīt sava intuīcijai. Ja viņa saka, ka nevajag, tad patiešām nevajag. Savādāk var sanākt bezgala slikti.

DIO jau iemineejaas par to,ka kaadreiz labaak pakluseet,kaa pateikt kaut ko vairaak.Es noteikti tam varu pievienoties-iipasi dusmu uzpluudos !Labaak noteikti ietureet pauzi,visu labi apdomat un tad runaat.
Pateikto vaardu atpakal vairs nepanemsi...

Noteikti esmu iemācījusies nekad dzīvē nedot otrās iespējas-nav vērts čakarēties, jo cilvēki nemainās.
Par uzticēšanos arī - labāk lieku reizi neuzticēties, nekā uzticēties un tad attapties nodotai. Nav jau tā, ka uzticos tikai sev. Vienkārši...ļoti, ļoti, ļoti rūpīgi izvērtēju, kuriem cilvēkiem uzticēties.

Dažas tādas manā dzīvē ir bijušas, bet publiski negribu stāstīt.

Vienu gan varu pateikt, es dzīvoju tieši pretēji daudzu sludinātājam moto "neuzticies nevienam, izturies pret visiem kā potenciālajiem nodevējiem". Jo cilvēkiem ir tieksme darīt to, ko tu no viņiem sagaidi - esmu redzējusi no svešiem piemēriem un pati uz savas ādas izjutusi arī. Es cenšos pret visiem būt pretimnākoša, atklāta un uzticos, kamēr viņi nav devuši iemeslu izturēties citādi. Pagaidām tas strādā daudz labāk nekā tad, kad domāju pretēji.

Diskusija tieši laikā. Zinu, ka viena no lielākajām mācībām man ir jāapgūst tagad - jāiemācās nebūt par kašķu vāceli. Es ātri apvainojos, esmu greizsirdīga, no mušas uzpūšu ziloni un dusmās nekontrolēju, ko saku. Kokteilis kā vulkāna izvirdums. Saprotu, ka zaudēju sev tuvos cilvēkus, bet nezinu, kā ņemt visu vieglāk un neuztvert kā uzbrukumu, apvainojumu. Varbūt ir kāda, kura šo pūķi ir uzvarējusi un var padalīties, kā to izdarīt?

Macibas man ir daudz, galvena, ka cilveki mainas un ja tu neuzticesies tad tev ari neuzticesies, kas nav labs pamats dzivei. Tur ari ietilpst otras iespejas dosana.

vel ari tas, ka man ir draudzene, kuru pirms paris menesiem vel satiku katru dienu, bet tagad loti reti, draudzene man vina ir laba, lai gan zinu daudzas aprunasanas aiz muguras, lietas, ko vina nestasta(un es gaidu parasti, lai stasta, bet tas nenotiek), vina ari ir man melojusi par tadiem sikumiem, ka jasmejas vien, bet saprotu, ka vina man ir laba sarunu draudzene, kas klausas mani un zina mani.
Tagad jau sakas vasara un nostalgijas pec atceros sarunas par draugu pazusanu pec skolas, ta ka esmu neglabjams optimists, ta ari uzskatu, ka isti draugi nezud, pat ne attiecibu del, et draudzene vienmer speja apgalvot, ka visi pazudis un ari mes, nebus ikdienas vai mazliet retakas klacosanas par visu. Mana atzina - gajeji ies, bet tev nav liegts censties. Tad nu es vel pacentisos. :D