Atceros, ka man vienu īsu brīdi kādreiz arī likās, ka iespējams ir lasts.
Man bija draugs, kurš patika vienai citai meitenei, bet viņa mums novēlēja veiksmi, teica, ka ir aizmirsusi viņu, saprot, ka nav lemts utt. Bija ar to meiteni labas attiecības.
Pēc kāda laika man viens paziņa stāstīja, ka tā meitene parasti izvairās no cilvēkiem, jo pēc tam, ja ir cieša saskare bijusi, kontakts, cilvēkam notiekot nelaime, viņa pati to apzinās. No viņas baidoties visi dzīvnieki, izņemot čūskas. Tad man bija tāda doma, ka varbūt tiešām tā ir taisnība, jo arī īsā laikā notika visādas neveiksmes ļoti smagas. Taču ar laiku tas viss pārgāja. Uzskatu, ka vienkārši man bija melnā strīpa dzīvē.
Man jau liekas, ka katram tāda dzīvē gadās.