Probleemu probleemas. Jau labu laiku juutos vientulja. Nee, man ir draugi, ir, ar ko pavadiit laiku, bet nav puisha, un diemzheel izjuutu to truukumu. Lai nerastos jautaajumi, man ir 15 gadi, un nee, shis nav "visaam meiteneem ir-man arii vajag" gadiijums. Vienkaarshi ljoti gribas kaadu tuvu cilveeku, ar ko samiiljoties, sanjemt uzmaniibu, miilju iztureeshanos, un taa. Reiz lasiiju, ka, ja meitene pusaudzhu gados nesanjem atziniibu no teeva, vinjai rodas nopietna veelme peec attieciibaam jau agraa vecumaa, peec uzmaniibas no preteejaa dzimuma. Laikam taa tas arii ir. Nekad dziivee neesmu sanjeemusi komplimentu no puisha, visas simpaatijas, kuras man ir bijushas, izraadiijushaas kljuudiigas, un vispaar nekad neesmu bijusi pat labaas, draudziigaas attieciibaas ar puishiem. Un, bljaaviens, tas ir saapiigi, manam jau taa zemajam pashveerteejumam nav ne mazaakaa iemesla uzlaboties, pat otraadaak. Neesmu baigaa skaistule, bet par negliitu arii sevi nesauktu. Saak likties, ka atgruuzhu visus ar savu raksturu un nepaspaarliecinaatiibu. Nu bet kaa lai izmaina sevi, ja tam nav ne mazaakaa iemesla??
96
