dzeja pirms miega

Ja jau Čaka tēma... (lai jau būtu tāds viegli erotisks piesitiens- autorei (-am) par prieku:



Skaties,zilgme tik zila,
Kā bagātos namos trepju krāsainie stikli.
Un zvaigznes,
Vai tās nav visu pilsētas zēnu
Kabatas lampas,
Kas meklē kādu zudušu kucēnu?


Ceļi tev silti kā elpa,
Tavas plaukstas uz maniem vaigiem
Smaržo un sapņo.
Un tavas pavērtās lūpas
Vilina mutē
Istabas gaisu,
Kas dvesmo pēc mirtēm
Un vecām mēbelēm.

Mazā,
Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām,
Uz dzeltenā spilvena.
Un lampai mēs atņemsim spuldzi,
Lai tikai mēness mūs glāsta.

Epifānijas.

un tev ir mīļākais precējies. Nu man liekas tas pēc autores loģikas varētu tā būt A un tu esi autore tiem tekstiem...

Kāds mīļākais, ar vienu nav ko iesākties- pieci vismaz :D :D :D

Astoņi kustoņi,
astoņi kustoņi,
kas tos astoņus kustoņus pirks?

Zirgs.

Bet zirgam nav naudas.
Astoņi kustoņi,
astoņi kustoņi,
kas tos astoņus kustoņus pirks?



Cirks.



Un,kad
tev nāk raudas
par nabaga zirgu bez naudas,-
drāzies,cik jaudas,
uz cirku.
Astoņi kustoņi,
astoņi kustoņi-
tur visi astoņi ir. :D

šis ir feins :)
http://bonis.lv/2013/03/04/imants-ziedonis-neviens-nevienam-nepieder/

Garausīt's zaķīt's pa pakrēslu
Kurina pļaviņā pirtiņu
Garausīt's zaķīt's pa pakrēslu
Kurina pļaviņā pirtiņu



Mēnestiņš-čigāniņš
caur eglēm sāk vērties
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties

Mēnestiņš-čigāniņš
caur eglēm sāk vērties
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties

Pičiņu, pačiņu austiņām
Modriņi, modriņi sadzirdēt tām
Pičiņu, pačiņu actiņām
Tāliņi, tāliņi saredzēt tām
Pičiņu, pačiņu kājiņām
Viegliņi, viegliņi patecēt tām

Strupausīt's sunīt's pa pakrēslu
Savā nodabā skraida pa pļaviņu
Strupausīt's sunīt's pa pakrēslu
Savā nodabā skraida pa pļaviņu

Kas gan tur miglā kūņojas kust?
To vajag zināt, to vajag just
Kas gan tur miglā kūņojas kust?
To vajag zināt, to vajag just

Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk!
Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk!
Lai mednieks jūs nepanāk!
Lai mednieks jūs nepanāk!

Vau, vau! Cibric, cibric!
Vau, vau! Cibric, cibric!
Vau, vau! Cibric!
Vau, vau! Cibric!
Vau, vau! Cibric!
Spudūc!


https://www.youtube.com/watch?v=p2QBg9g3SAg&feature=kp

Uzdāvini man

Uzdāvini man nedaudz Mīlestības,-
Rožu ziedos izauklētas.
Uzdāvini man nedaudz Laimes.-
Tavā dvēs’lē sasildītas.

Uzdāvini man prieka druskas;-
Tavās acīs ierakstītas.
Uzdāvini man nedaudz gaismas;-
Tevis pašas izstarotas.

Uzdāvini man dzīves likstas;-
Mūsu pašu izdzīvotas.
Uzdāvini man gulbju dejas;-
Mūsu laimes simboliku.

/dzejoļa autors Atis Reiņikovs/

Mēnestiņš
Brīnumbāls un kluss un kaunīgs
Mēnestiņš ap zemi staigā,
Simtiem mūžu viņš jau staigā
Brīnumbāls un izdēdējis.

Brīnumbāls un kluss un kaunīgs
Mēnestiņš ap zemi staigā,
Simtiem mūžu viņš jau staigā
Brīnumbāls un izdēdējis.
Viņš pie skaistās zemes saistīts
Neirstošām mīlas saitēm,
Stiprais dievs pat nespēj atraut
Mēnesi no skaistās zemes.
Nežēlīgā, skaistā zeme
Viņu valda gudros valgos:
Nelaiž tuvu, nelaiž projām
Brīžiem glaima, brīžiem ļauna.
Kad ir ļauna skaistā zeme,
Bālais puisīts bālst līdz nāvei,
Bālst līdz nāvei, dilst un iznīkst
Neizdomajamās sāpēs.
Tad ir atkal zeme laba,
Bālais puisīts atdzīvojas,
Tā jau mūžam skaistā zeme
Moca bālo mēnestiņu.
Skaistā zeme bālo puisi

Ojārs Vācietis

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
Kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis

Ojārs Vācietis

Kad liepu lapa man būs tikai lapa
un parasts sniegs būs tikai parasts sniegs,
tad es jau stāvēšu pie sava kapa.

Bet pāri strāvos izkusušais prieks
no bērzu zaru apzeltītām lingām
un kļavas lejup zelta smieklus lies,
un rudens sirmā, smaržojošā dvinga
bez noreibuma man gar seju ies,
Būs dvēsele tik inerta un vesela,
ka pērkons tai bez skaņas pāri brauks
un tavu acu aicinošā krēsla
kā dzērve sauks un tāpat nesasauks.

Brr..
Auksts - kad parasts lauks
ir tikai lauks...
Brr...
Bet tas lauks, tas lauks...
Nemaz nav parasts!

Bet lapa krīt kā pavēste man plaukstā,
un virsū tai
ir tuvās ziemas paraksts.

Vispār man šodien ir ļoti skumji, jo pirms pāris dienām tiku pie Ojāra Vācieša dzejas krājuma, šodien gribēju aizbraukt ar velo līdz kādam parkam un palasīt, bet pa ceļam pazuda. :( Bija piesprādzēta pie bagāžnieka kopā ar jaku. Jaka palika, dzejas krājums pazuda. :(

Imants Ziedonis

Rīt mēs netiksimies
Parīt netiksimies
Satiksimies varbūt mūžībā
Kamēr satikšanās spēks nav rimies
neiznāks mums satikties nekā
nebīsties par to, ko sirds te bijās
sapratīsimies kā dievi prot
nebeidzama mīlestība vijas
tūkstošgadēs atkal uzplaukstot
kad tu vairs par mani nedomāsi
bijusi jau tūkstoš pasaulēs
Ēģiptē kaut kur ar dzērvju kāsi
negaidīti satiksimies mēs
kaut kur Šanhajā vai piramīdās
citās būtnēs pārdzimuši jau
satiekoties zināsim tūlītās
vienam mums bez otra dzīves nav

Ojārs Vācietis

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelūdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!


Šis viens no pašiem, pašiem.

Imants Ziedonis

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.



Šis arī viens no vismīļākajiem.

***

Es mīlu tevi, bērnišķīgā iela
Ar visu tavu izdomāto mieru,
Ar kilogramos sasvārstīto prieku
Un to, kas visām strīpām pāri rauj.
Es mīlu tevi tumsas antracītā
Un laimes lietus noraudātos logos,
Un tagad – ne ar pirmo mīlestību –
Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.
Ar to, kur beidzas ikdienas gaisi,
Ar to, kur beidzas viss un sākas kosmoss,
Ja tikai vispār kosmosam ir sākums.
Es nezinu. Es zināšu varbūt.
Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.
Es domāju, ka visas sāpes smagas,
Es domāju, ka visas sāpes ļaunas.
Es mīlu tevi, dzīve.
Sāp?
Jā. Beidzot sāp.

/O.Vācietis/

Māra Zālīte

...cik maigi prot nolīt lietus, mīlais,
Kaut tavas lūpas pār mani tā ietu, kaut
tavas rokas pār mani tā ietu, cik līksmi



prot nolīt lietus, mīļais, kaut tavas acis
tā smietu, kaut tavas acis tā smietu, cik
līksmi prot nolīt lietus, mīļais, cik maigi
prot nolīt lietus, kaut tavas lūpas pār
mani, kaut tavas rokas pār mani
tā ietu, mīļais, cik maigi prot nolīt lietus,
mīļais, cik maigi prot nolīt lietus...

Neklepo,
tu aizbiedēsi veļus,
Kas sagājuši virtuvē un vāra kartupeļus.
Aiz sienas nerimstot skan klusas,
klusas balsis.
Un trauki grab,
un,
liekas,
atskan valsis.
Kāds spēlē mutes ermoņikas neredzamas Un sagādā mums sāpes nebeidzamas.
Mēs esam pārstājuši visu pārdzīvot,
Bet viņi izliekas,
ka nesaprot.
Un visi miega zāles dzer,
lai nedzirdētu veļus.
Un mana sieva mizo viņiem kartupeļus.
Mēs gaidās dzīvojam,
un,
augi,
atkal naktī Tie sanāk virtuvē un valsē savā taktī,
Tie raksta spoguļos,
un viņu dzejas No rītiem maigi glāsta mūsu sejas.
Tais rītos gaudenos,
kad visi nikni ceļas,
Pēc zemes smaržo virtuve,
pēc sairušas veļas.
Un krēsli virtuvē mums pajautā,
kā klājas.
Viens šķīvis pats no sevis ņem un nomazgājas.
Kur,
cilvēk,
dvēsele,
tie ir mūsu veļi Un mūsu virtuve,
un mūsu kartupeļi.
/Klāvs Elsbergs dzejoļi/

Sis varbuut atskirsies mazliet no citiem-buus dazaadiiba:D
Laimiigs tas,kas nav veel dzimis.
Laimiigs tas ,kas nomiris.
Es dziivi nicinot,pilns kaisliibu un beedu,
Starp zagliem ,slepkavaam un ielasmeitaam seedu.(J Ziemelnieks)
Viena mana pazina Latvijaa atcereejaas,ka so dzejoli esmu skaitiijusi jauniibaa Ziemassveekos-kaut kas traks,bet kas izdariits,tas izdariits...padaliijos:D

paldies atradu ko vajag

*** tēma slēgta

Nav tada viena...
Ja, mīlot sievieti,- kas tagad varens gods,-
par sīvu slepkavu un nelgu kādreiz kļūšu
un saukts par to no jums pie atbildības būšu,
tad - zvēru es - nav vērts jums likumpantus zīlēt,
bet atļaujat tik tālāk sievieti man mīlēt: Čaks
rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies
asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies
ELSBERGS