Bērnībā rakstīju. Un pusaudžu gados biju izveidojusi tādu kā dienasgrāmatu, kurā rakstīju tikai par puišiem- patika viens puisis un pierakstīju, kas katru dienu jauns attiecībā uz viņu, lai vēlāk redzētu, kā attīstās notikumi (nebijām kopā) Vēlāk sāku jau rakstīt par citiem un beigu beigās emociju uzplūdos sadedzināju to blociņu. Vēl tagad žēl, jo būtu bijis interesanti saglabāt. Pavisam nesen mēģināju atkal rakstīt dienasgrāmatu, bet traucē tā sajūta, ka kāds varētu izlasīt (kaut arī iespēja niecīga) un visu laiku rakstīju ļoti atturīgi, ja nu svešas acis ierauga..Un tad jau zūd tā jēga, īpašais izteikšanās veids. Tāpēc pārtraucu, turklāt vairs tam īsti neredzu vajadzību, tas vairāk piestāvēja trakajos tīņa gados. Būtu interesanti rakstīt virtuāli, bet mani nepamet sajūta, ka virtuāli anonīms nevar būt, lai cik paroles būtu saliktas (Blogu rakstu, bet, protams, tas ir pavisam kas cits, ko pat salīdzināt ar dienasgrāmatu nevar)