Lūk, mana interpretācija :D
Raugies tu,
Kā aizskrien dienas nemanāmi,
Kā tās izgaist,
Jaunām atnākot.
Aizver acis,
Sapnim durvis atver,
Jaunai dienai
logu never ciet.
Palūkojies apkārt,
acīs dzīvei skaties,
Varbūt tā
tev kaut ko sacīt steigs.
Nemēģini
apstādināt laiku,
nemēģini,
neturi ne mirkli ciet.
Dienas,
tās tāpatām projām aizskries,
Tverot tās,
tās rokās nedosies.
Bet ja godīgi, šeit beigās prasās kaut kāda... hmmm... stāsta morāle? Ieteikums? Padoms? Jo citādi nav īsti skaidrs galvenais un globalais jautājums - a ko tu vispār gribēji pateikt?