Man arī bijis kaut kas līdzīgs... Viens "dunduks" ļoti patika, gribēju ar viņu sadraudzēties ciešāk, pat aizsapņojos, ka varētu kaut kas sanākt nopietns. Komunicējot ar viņu, tiekoties tā "čomiski", es pat skaidri viņam pateicu, ka viņš man ļoti patīk, un grābtu viņu sev... :D Atbildēja, ka tas pat ir ļoti vilinoši, bet tā arī vairāk neko neizteica. Kad devu viņam to "zaļo signālu", cerēju un gaidīju, kāda būs viņa rīcība. Un tad sekoja "Kam tev mani tādu un šitādu", "Tu jau skaista meitene esi, tev jau kandidāti stāv pēc tevis rindā, es jau būtu pats pēdējais rindā..."Uz manis neviena neskatās, tapēc trenējos, lai kaut cik normāli izskatītos"... Un tad pie sevis padomāju, KĀ, es tak viņam devu "zaļo signālu", pateicu, ka viņš man patīk, ka gribētu ar viņu kaut ko vairāk, BET nē, redz, neviena tak neskatās uz viņu! Bet es uz viņu acis metu... :( Vai nu negribēja tieši ar mani, vai vispār neko negribēja, nezinu... Atmetu tam visam ar roku. Tāda veida spēle, ka viņš sevi noniecina līdz pēdējam, rodas sajūta, ka man vajadzētu viņu žēlot un teikt: "Nē, nu ko tu, tu tak esi foršs un labs, tā nesaki par sevi!" Un tai pašā laikā mani vilināja, lai es kā naiva skuķe aizplivinos pie viņa, saceroties uz kaut ko, un tad dzirdu tos pekstiņus no viņa. :D Atceroties to visu, nāk smiekli, gan par sevi, gan par tādiem vīriešiem, kuri tā izrīkojas, vai arī viņi ir tādi pēc savas būtības.
124
