Nezinu, ja godīgi... Skatoties uz savu bērnu un paziņu bērniem tāda paša vecuma, liekas, ka tomēr viņi ir tādi, kādi ir, nevis tādi, par kādiem viņus izaudzina. Protams, audzināšnai ir nozīme, bet pašā pamatā ir tomēr tā individualitāte, kas katram ir tāda, kāda ir.
Piem., paziņu ģimene - ļoti labi vecāki, kārtīgi, rūpīgi, stingri, bet mazā meita ir viesulis - māk gan melot, gan viltību pielietot, gan nosūdzēt, visu laiku kustībā, dīdās, spārdās, sit, rauj, nedarbus dara. Nevar teikt, ka ļauna, bet nu - man nepatīk tāda veida uzvedība, bet izmainīt to nevar, jo viņa tāda vienkārši ir. Jā, var runāt un skaidrot, kas ir labi un, kas ir slikti, bet kopumā - viņai tas viss nāk ārā dabiski, turpŗetī mana meita nemelo, nesit, nespārdās, neārdās u.t.t. un nevis tāpēc, ka esmu viņai to aizliegusi, bet tāpēc, ka viņa tā vienkārši nedara pat tad, ja redz citus tā daram.
Tāpēc tomēr uzskatu, ka ir kaut kāds iekš bērniem šis ļaunuma/labuma pārsvars kopš dzimšanas. Tālāk jau ir atkarīgs no audzināšnas, vai šis ļaunums tiks iegrožots, ielikts rāmjos, vai arī palaists pašplūsmā un vēl klāt nāks kaut kādas psiholoģiskās traumas un pārdzīvojumi, kuri tad atvērs šo "Pandoras lādi" pilnībā vaļā..
Jo ir taču gadījumi, kad bērns netiek audzināts, viņu sit, vecāki dzer, pazemo un visādi citādi kropļo mazo dvēseli, bet tomēr šis cilvēks izaug un nav nemaz ļauns, bet tieši otrādi - labuma iemiesojums. Tas viss tātad ir atkarīgs no tā, kādi mēs esam pašos pamatos bez audzināšnas, kāda mums ir tā dvēsele...
443
