Studiju trauma

Studēšana iesūkā! :P

eu nu, es nopietni domāju..
vari paskaidrot? :D

Ejot iesniegt dokumentus studijām, uz universitātes klona trepēm pamežģīju potīti. Tā skaitās trauma?

Šoreiz skaitās. :D
Bet ja nopietni, viss bija tā, kā biji gaidījusi?

Man bija ļoti grūti atrast kaut ko Jelgavas pilī :D Tik milzīga.. Vienreiz bija tā, gada sākums pats, iepriekšējā vakarā bija ballīte, no rīta pamodos, vēl aizvien bija karuseļi, bet nu aizgāju uz lekcijām, bet sēžot angļu valodā, jutu, ka paliek slikti, gāju prom un sapratu, ka nevaru atrast izeju no Pils, nezināju arī, kur ir tualete :D :D Beigās paprasīju pasniedzējai, ko satiku gaitenī :D Bet nu tajā brīdī smiekli nenāca

Viss pārējais bija kā gaidīts, par pasniedzējiem biju dzirdējusi gan no māsas, gan tēta (viņam jaunībā daļa bija tie paši, kas man).
Studēšana ir vislabākais laiks (l)

man tagad ir bail no tā, ka neatradīšu, kur iet un kā būs. bļāviens, viss būs jauns. ;D

Pirmā sesija bija trauma :D Vajadzēja nereāli daudz ko paturēt galvā.
Citādi - viss pavērsās daudz labāk nekā man likās, ka būs. Es biju sastresojusies par lekcijām, par jaunajiem kursa biedriem, bet beigās - pasniedzēji bija super, lekcijas interesantas un kursa biedri vnk lieliski cilvēki. Jau pēc pirmās nedēļas bija novākusies mūsu mazā kompānija. Daudz ļoti pozitīvu atmiņu par tiem laikiem.

Man bija trauma, ka bez maz vai katra lekcija notiek citā vietā. Un tiešām vietā - centrs, Pārdaugava, Imanta. :D

Par studijām īpaši nepārdzīvoju, viss bija tā, kā biju iedomājusies. Man vairāk satraukums bija saistībā ar pārcelšanos uz Rīgu, dzīvošanu ārpus mājām. Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad ar visām mantām vecāki mani aizveda uz Rīgu un atstāja vienu :D Tagad jau tas liekas smieklīgi un atceros to ar smaidu.

Man un vēl dažiem no visa 350 cilvēku kursa dekanātā bija izsniegts nepareizs lekciju plāns, mēs bijām būvniekos, bet mums iedeva kaut kādu ceļinieku vai kādu tur plānu. Un tā kā pirmās dienas lekcijas bija tādos vispārīgos priekšmetos kā matemātika, fizika utt. un auditorijā 100 + cilvēki, kur tāpat nevienu nepazīsti, tad man tā kļūda pieleca tikai pirmās nodarbības laikā, kas notika pa grupām. Nu neko, nākošajā dienā gāju meklēt savējos, visi protams varēja iesmiet :D

Sajaucu kabinetus, noklausījos vienu nu pirmajām lekcijām kopā ar 3 kursu. Lekcija bija interesanta, bet biju nedaudz šokā, ka jau pirmajā kursā tādas padziļinātas tēmas mums pasniedz. Trešā kursa studenti nemaz man nepievērsa uzmanību, bet savas grupas biedrus es tad vēl nemaz tā lāgā nepazinu. Attapos tikai tad, kad iedeva lapu, lai parakstos par apmeklējumu. :D

Uzsākot studijas, nebiju domājusi, ka tā ir tāda haļava. Mums vidusskolā matemātikas skolotāja visu laiku biedēja un speciāli lika mācīties papildus augstāko matemātiku, jo uzskatīja, ka tas mums noderēšot. Tad nu iedomājos, ka augstskola ir kaut kas nenormāli grūts un sarežģīts. Bet, patiesībā, ar lielāko daļu pasniedzējiem visu ko var sarunāt.

man tagad ir bail no tā, ka neatradīšu, kur iet un kā būs. bļāviens, viss būs jauns. ;D

Jap, man tādas pašas izjūtas :D

Pirmā trauma - sēdēju vienā no pirmajām lekcijām un neko nesapratu. Likās - šausmas, kur es esmu nonākusi :D Bet neko, 5 gadi aiz muguras un eju finiša taisnē. :D

Uzsakot studijas, domaju, par to, kaa nu bus. Biju iedomajusies, ka lekcijas tomer vairak iegusu, bet laikam tada ir augstaka izglitiba. Studiju joma mani veel aizvien neaizrauj un taa ir lielaakaa vilsanas.

bet kā kojās sadalas cilvēkus pa istabiņām? vienā istabiņā dzīvo meitenes no viena kursa vai vienkārši kaut kā sadala pa istabiņām? Ja, piemēram, istabā ir meitene vēl viena no pirmā kursa, tad jau varbūt var kopā meklēt kabinetus. ;D

Ne gluži trauma, bet nepierasti bija, ka pirmajā studiju dienā atšķirībā no pirmās skolas dienas uzreiz notiek lekcijas un pie tam visu dienu, līdz 18:00. Kad bija jāiesniedz pirmā nopietnā darba melnraksts, biju pārsteigta, cik ļoti pasniedzējs nokritizēja šo melnrakstu

Un par kojām - tajās, kur es dzīvoju, mūs sadalīja ierašanās kārtībā. Piem, es tiku vienā istabiņā ar meiteni, kas ieradās tieši pirms manis un ar to, kura tieši pēc. Viena no abām brīnumainā kārtā izrādījās no mana kursa (jo pa visām kojām tikai 2 meitenes bija no mana kursa), tad nu sākumā bija vieglāk, bija ar ko kopā iet uz fakultāti, meklēt kabinetus, pārrunāt neskaidrības

Pirmās dienas es jutos ļoti vientuļa un home-sick.

1. kursā viena lekcija notika ar vēl 2 citiem kursiem, bija darbs, kurš beigās jāaizstāv auditorijas priekšā. Man nekad nav patikušas publiskas uzstāšanās jau skolā, klases priekšā, bet šis mani vienkārši uzspidzināja, priekš pirmās reizes cilvēku bija pārāk daudz.. Es tik ļoti uztraucos, par darbu īsti lāgā arī nejutos droša un abas pasniedzējas bija baigās čūskas - laikam sajuta manas bailes un dzina stūrī :D Beigās dabūju vienu no zemākajām atzīmēm.. Ļoti pārdzīvoju
Tagad atceroties visus pārējos studiju gadus - vairāk nekā tāda nebija, pat bakalaura darbs "nāca" vieglāk

Rakstāmo tekstu apjoms pieauga diezgan zibenīgi. Vidusskolā eseja 500-1000 vārdi, ausgtskolā tev 500 vārdi ievadam aiziet.