Es vispār esmu savādāka nekā visas šajā diskusijā esošās meitenes. :D Un mans vīrs.
Man negribējas ne kliegt, ne bļaut, ne raudāt. Ne pi saderināšanās, ne pašās kāzās. Īstenībā, man tas vispār bija kā viens liels noslēpums tikai mums diviem. Pie sarakstīšanās bija tikai paši tuvākie cilvēki, kuriem netika pateikts, ka tā būs sarakstīšanās. Ar vedējiem saorganizējam visu tā, lai neviens neko nenojaustu no A līdz Z. Un tikai tā es jutos labi. Vēl ilgi, ilgi pēc kāzām es nevienam neko neteicu. Vēlāk visi paši saprata. Un kas vēl nesaprot tie ir dzirdējuši baumas.
Es esmu laimīga ar savu vīrieti. Bet laimi mēs katrs paužam savādāk. Viens grib klusi, cits grib bļāut visai pasaulei ausīs un sirdīs, vēl kādam tas ir es visiem paziņoju, cik īpaši tas ir, bet esmu ļoti ieturēta.
Man tas bija viens liels traki romantisks laiks mums diviem un tieši tā es biju laimīga. Bez visām pompozajām padarīšanām un ierastajiem rituāliem un tā, jā. :D