Vai apzināta klusēšana vairāku dienu garumā (telefona necelšana, mešana nost, neatzvanīšana un neatbildēšana uz sms) var būt vienkārši tiešām tikai nomākts cilvēka emocionāls stāvoklis pēc zināmiem notikumiem darbā? Vai arī - manipulēšana ar savu klusēšanu vai 100 citi iemesli tur ir.. Bet tomēr- esmu viņa mīļotā sieviete (ha, vai esmu?) un vai var tā vienkārši ignorēt? Šādu taktiku ir pielietojis arī iepriekš fragmentāri, kā arī sarunās noteicis, par ko runās, par ko nerunās, kas man jāsaka un par ko jāklusē un mēdz sarunu laikā arī mest nost telefonu (ne tikai ar mani)..
Nezinu vai to var nosaukt par teroru, drīzāk bērnišķīga rīcība. Īpaši jau šis
kā arī sarunās noteicis, par ko runās, par ko nerunās, kas man jāsaka un par ko jāklusē un mēdz sarunu laikā arī mest nost telefonu (ne tikai ar mani)..
Pēc dabas es esmu arī ļoooti emocionāla, mani var saniknot visdažādākie sīkumi un, ja vēl ir kādas problēmas - labāk lieciet mani mierā, jo normāla saruna tāpat nesanāks. Bet es tad tā arī pasaku - es tagad negribu runāt un viss, mani liek mierā, kamēr nomierinos un esmu gatava atkal normāli komunicēt. Tas arī neilgst vairāk par dažām stundām.
Man būtu ļoti grūti veidot attiecības ar vīrieti, kurš vairākas dienas mani ignorē. Tas ir tā diezgan.. Nekaunīgi, manuprāt.
terors no manas puses, hmm.. :) Trīs dienas viņš mani ignorēja, nepateicis, kas viņam noticis un tad bija saruna un tagad jau atkal 2 dienas klusuma. Vai divu cilvēku attiecībās tas ir normāli, lai arī kas būtu noticis?
Cilvēks mēdz taisīt skandālus par kastē neieliktu maizi, nesimetriski novietotiem priekšmetiem mājās utt. Jau bija ķēries klāt arī manām prāta spējām (protams, salīdzinot ar savu pārākumu visās jomās) un daudz kas cits... Bet pirmos mēnešus cēla debesīs un solīja nēsāt uz rokām līdz mūža galam. Līdz sākām dzīvot kopā. Un sākās patriarhāts un centieni visu noteikt, ko pats arī atzīst un sludina par milzu vērtību un vienīgo pareizo pasaules modeli. Nesaprotu, vai tur vispār bija mīlestība..
biju, pirms mūsu kopdzīves. Jo tad viņam saradās tik daudz noteikumu- mūsu attiecībām, manai uzvedībai... Man tas nešķiet normāli un man šķiet- mīlestībai nav kategorisku nosacījumu. Nav taču?!
Sasmējos! Kādam, labam, savam draugam reiz jautāju, kāpēc virieši tā dara?! Viņš teica, ka daži virieši citādi nespēj paust savas emocijas, vai neapmierinātibu, un ja ari neruna, nu tak lai...neparunās kādu laiku, un tad pats sāks runāt, kur citur liksies!
Nekreņķējies pārāk, tas ar laiku pāriet. Galvanais, parādi, ka tev tā klusēšane netraucē, dari lietas, ko parasti dari, un esi pacietiga, būs ok :)
neliels rezumē par notikumu tālāko attīstību.. Uzradās pēc laika kā nekas nebūtu bijis, bet kad tieši pajautāju, tad atzina, ka klusējis ir speciāli, lai paspiestu uz jūtām.. Pāris dienas jauku attiecību un tad vienā sarunā izteikums 'man ir bijušas par Tevi jaunākas sievietes ar skaistākiem ķermeņiem', ka seksā agrā jaunībā ir bijusi lielāka kaisle kā ar mani. Man šķiet pilnīgs sviests ko tādu teikt 'savai sieviete', vai tikai man tā liekas?? Jo pats patica- 'nu un kas tur tāds?!' Šobrīd meklēju savu dzīvokli un pašai šajās attiecībās viss ir skaidrs, taču gribēju pajautāt- vai tiešām man ar uztveri nav viss kārtībā? Tā ir pārāk neadekvāta un saasināta? Pašai tā neliekas, bet viņš man katru otro dienu cenšas to iestātīt, par ļoti daudzām lietām..
30
