Sveikas, mīļās. Nekad nebiju domājusi šeit reģistrēties, bet nu es tiešām kliedzu pēc jūsu viedokļiem kā palīdzības.
Stāsts ļoti garš, bet ceru, ka spēšu maksimāli neizpausties.
Sākās viss tas kā dēka, bet viņš praktiski jau otrajā pazīšanās nedēļā vairāk dzīvoja pie manis, nekā pie mātes (svarīga piebilde - 28 gadus vecs vīrietis, kuram nav atsevišķas mājvietas).
Darbi viņam mainījās ik pa mēnesim - ta' fotogrāfs, ta' pārdevējs, ta' apsargs, ta' sazin vēl kas. Naudu regulāri prasīja - pāris latus aizņemties cigaretēm vai transportam, no algas visu atdošot.
Dienām sēdēja pie manis darbā - kafejnīcā. Čīkstēja, lai uz parāda ielej aliņu. Pamanīju, ka viņam patīk iedzert (pareizāk sakot - piedzerties tā, ka širmis brauc vai līdz grīdai), bet puisis solījās, ka, ja sāksim nopietnu kopdzīvi, viss mainīšoties.
Pēc nepilna pusgada pārcēlos no komunalkas tipa dzīvokļa uz savu (aleluja) vienistabas dzīvokli. Protams, viņš līdz ar mani, skandinot lielus plānus par remontu, par jaunu darbu, kur labi pelnīs, cik mēs tagad labi un skaisti dzīvosim. Vasarā sekoja bildinājums un mans "jā" vārds.
Tomēr ar dzeršanu gāja pa kalniem un lejām, bet lūzumpunkts bija tad, kad draugu ballītē viņš pilnīgi bez pamata uzcēla scēnu par manu bērnības draugu, ar ko dienā biju tikusies (viņa klātbūtnē!). Satrakojās tā, ka izārdīja pusi mājas un sadūra savu čomu.
Man pilnīgs šoks un nervu sabrukums, histērija.
Aizbraucu nakts vidū uz mājām un pateicu, ka viņu vairs negribu redzēt. Pagāja divas dienas ar nepārtrauktām atvainošanās īsziņām "es to nožēloju, tā vairs nekad nenotiks, es iešu kodēties, man vajag tikai tevi, es labošos tevis dēļ" un tā tālāk un tā jo projām.
Nedēļas divas viņš bija misters lieliskais. Un tad sākās no jauna dzeršanas un ballītes. Stabila darba, protams, vēl jo projām nav, ir kaut kādas haltūras vai naudas aizņemšanās no čomiem.
Vienā no haltūram viņš sapazinās ar citu sievieti un pēc kāda laika arī sāka ar viņu tikties (pirms tam jau biju uzodusi un uztaisījusi skandālu par to, ka viņš iepazīšanās portālos sēž un sarakstās ar citām sievietēm, bet viņam izdevās man veiksmīgi iestāstīt, ka tā viņš "vienkāŗši kavē brīvo laiku").
Uzzinājusi, ka viņš ticies ar citu, sazinājos ar meiteni un apstāstīju lietas būtību. Lieki piebilst, ka viņa bija pamatīgi šokēta.
Melojis viņš bija par pilnīgi visu - ka viņš ir brīvs, pelna tūkstošus, ceļ māju, gribējis jau arī dzīvot ar to dūdu kopā. Tā nu mēs kopā ar meiteni konstatējām, ka viņš ir melis un kretīns un visi citi piecstāvu vārdi, kas ir krājumā.
Loģiski, sekoja skandāls un šķiršanās. Un tad sākās lielākā jautrība. Puisis aizgāja plostā uz nedēļu, ik pa stundai sūtot vainas apziņas un mīlestības pilnas sms. Kāds viņs lohs, ka nenovērtēja, kā visu nožēlo, kā nespēj bez manis dzīvot, iešot kārties. Atbildēju tikai ar to, ka pats vainīgs. Tad saņēmu zvanu no viņa mātes (ar kuru, diemžēl vai par laimi, man ir vienkārši fan-tas-tiskas attiecības, mīlu kā savu pašas māti), ka dēls pazudis jau diennakti. No sākuma atbildēju, ka gan jau turpina dzert, bet vēl pēc dienas sapratu, ka kaut kas nav labi un sāku meklējumus. Izrādījās - ticis psihenē par to, ka pilnīgā lupatā bez tiesībām ar svešu mašīnu pārsniedzot ātrumu noķerts uz šosejas, bēdzis no mentiem un pirms aizturēšanas vēl mēģinājis pašnāvību taisīt.
Apciemoju viņu Tvaika ielā. Nu pilnīgi nekāds. Drūms, salauzts cilvēks. Un mana vienīgā doma "ko gan es, bezsirdīgais radījums, viņam esmu nodarījusi, man tagad viņu jāņem atpakaļ un jāparūpējas".
Paņēmu arī. Kolīdz no psihenes ārā, tā atpakaļ pie manis. Darba vēl jo projām nav - no vecā izmests, jaunu nemeklē. Par dzīvokli, ēdienu, drēbēm un izklaidēm maksāju es.
Atkal solījumi par skaistu dzīvi un laimīgu ģimeni.
Bet realitātē saņemties uz darīšanu varēja tikai īslaicīgi. Ik pa laikam norāvās uz dzeršanām. Ar vien vairāk sāka melot. Saka, ka brauc pie mātes ciemos vai uz darba interviju, bet pazūd uz diennakti, mājās pārrodas pālī, uztaisa skandālu, greizsirdības scēnas, nosauc par mauku, izdauza sienā caurumu, izārda māju, aizskrien prom, nākošajā rītā atkal atvainojas. Un es tak, muļķe arī piedodu. Nezinu, kāpēc. Cik reizes esmu sev solījusi "viss, tagad Tu viņu vairs atpakaļ neņemsi! Tev pietiek ciest!" Bet vai tad es sevi klausu? Nervi paliek cietāki, vienkārši laižu gar ausīm to, ka viņš dzer.
Pats viņš domā, ka mēs būsim kopā ilgi un laimīgi, par bērniem un kāzām runā, lai gan pats ir kā zīdainis, kuram viss jāpērk un jāsaka "šitā var darīt un šitā nē"
Es zinu, ka es nevaru tā pavadīt savu dzīvi. Es jau tā esmu iztērējusi savu naudu un nervus uz viņu.
Bet, kolīdz runa iet par šķiršanos, tā viņš atkal sola pašnāvību taisīt...
22
