Kāda un cik stipra būs ģimene ir pirmkārt atkarīga no cilvēkiem kas to veido, nevis no valdībām, likumiem un aizliegumiem.
Tāpēc jau islama ģimenes atbildības robežas ir muļķigas. Vīrietis, lai arī strādā un ir galvenais pelnītājs, var daudzās lietās palīdzēt sievai mājas darbos, nevis sēdēt dīvānā un domāt- lai katrs pilda savus pienākumus.
Man personīgi nav vajadzīgi nekādas robežas ģimenē kas ko dara un par ko atbild, nevajag arī noteikumus, jo par savu rīcību atbildu pats un nekad nepārmetīšu sievai ja viņa nebūs izpildījusi kau kādus "noteikumus" Un nekad arī nepacelšu roku pret sievieti.
Tāpēc arī neatbalstu likumus, kārtību vai noteikumus kas regulē ģimeni. Pašiem jātiek ar visu galā.
Piedod, bet mani nekādi nepamet sajūta, ka Tu runā kā "no grāmatas". Rodas iespaids, ka Tu spried par lietām, par kurām Tev pat īsti nav informācijas, lietojot citu radītus secinājumus, kurus esi kaut kur izlasījis. Konkrētajā gadījumā varu izteikt šaubas par to, ka Tev ir tik izsmeļošas zināšanas par sievietes un vīrieša lomu ģimenē saskaņā ar Islāmu, lai klāstītu tik tālejošus secinājumus par tēmu. Kaut kā viss Tavā pasaulē izskatās pārāk pareizs un prognozējams.
Un nepiekrītu, ka Tava vai mana ģimene ir izolēta no apkārtējās pasaules tik ļoti, ka viss par 100% ir atkarīgs tikai no pašiem. Manuprāt valsts un likumi un to darbības sekas vistiešākajā veidā ietekmē to, ka mūsu ģimenēs notiek. Ja ne vienmēr jautājumos, kuri attiecas uz vecākiem, kuri parasti prātiņā ir nobrieduši un vāji ietekmējami, tad attiecībā uz mūsu bērniem mijiedarbībā ar izglītības sistēmu (no valdības), tikumiem, utt., gan var būt citādi. Ka tfu, tfu, tfu, neiznāk sagaidīt kādu nepatīkamu pārsteigumu no pašu bērniem!