Cietsirdīgās!

Labi, paldies, Tev, 57days, par iespēju saturīgi padiskutēt, bet nu gan pietiek!

Nu bet ar ko viņas tik globāli atšķiras no manis pirms dažiem gadiem? Ar to, ka ir tik izmisušas, ka gatavas stiept jebkuru plenci majās, lai tikai piektais kaķis nav no patversmes jāņem?

Kāpēc tam noteikti jābūt plencim?
Ar ko atšķiras? Ar to, ka Tev vēl bija laiks un iespēja mēģināt. Tām, par kurām runāju es, varbūtība satikt to savu vienīgo ir tuvu nullei.

Melns, nevis "man neviens nav vajadzīgs", bet gan "es meklēju īpašu cilvēku, kurš katrs man nav vajadzīgs".

Vai tas attaisno to, ka pret neīpašajiem var izturēties, kā ienāk prātā? Nu, taču pat atteikt cilvēkam var pieklājīgi un ar smaidu, bet, ja cilvēks pat bez tā ar visu savu uzvedību raida noniecinošus signālus un vēl nez' ko, tad tas ir normāli? Tam tā ir jābūt?

Nu bet ar ko viņas tik globāli atšķiras no manis pirms dažiem gadiem? Ar to, ka ir tik izmisušas, ka gatavas stiept jebkuru plenci majās, lai tikai piektais kaķis nav no patversmes jāņem?

Melns, tur jau ta lieta, ka es arī runaju par CILVĒKU blakām. Tikai ar to atšķirību, ka CILVĒKS nav zelta zivtiņa akvarijā - nevar aiziet uz zooveikalu un nopirkt kuru katru.

Man personīgi nevajag blakām jebkuru CILVĒKU, tikai lai būtu dzīvībiņa mājās. Man blakam vajag ļoti konkrētu CILVĒKU, tādu, kura klātbūtne ar uzviju atsver zaudēto brīvību un iegūtās sadzīviskās neērtības. Un ja vēl CILVĒKS krānus māk labot, tad vispār super (manējais, starp citu, nemāk).

Bet Tavējais nav tas gadījums, par kuru es runāju. Es runāju par tām, kurām pēc 30 un pirms 40 nekā nav.

Melns, tur jau ta lieta, ka es arī runaju par CILVĒKU blakām. Tikai ar to atšķirību, ka CILVĒKS nav zelta zivtiņa akvarijā - nevar aiziet uz zooveikalu un nopirkt kuru katru.

Man personīgi nevajag blakām jebkuru CILVĒKU, tikai lai būtu dzīvībiņa mājās. Man blakam vajag ļoti konkrētu CILVĒKU, tādu, kura klātbūtne ar uzviju atsver zaudēto brīvību un iegūtās sadzīviskās neērtības. Un ja vēl CILVĒKS krānus māk labot, tad vispār super (manējais, starp citu, nemāk).

Cilvēks, uzsākot kopdzīvi ar kādu, daudz ko arī ZAUDĒ. Nezinu, tu varbūt baigi agri apprecejies un to ta neizjuti, bet es apprecējos tā ap 30, pirms tam biju gandrīz "forever alone" Ar visām rõzā brillēm, dzīve ar otru daudzreiz kaitina - otrs grib zināt, kad tu būsi mājās, tējkannā ne tā ūdeni lej, okupē visu tavu skapi, izdzer pēdējo pienu, skatās stulbas TV pārraides, slimo un pieprasa siltu tējiņu gultā, pat nemāku aprakstīt - nav vairs tā, ka atnāc mājās, aizver durvis, un miers. Dzer pliku tēju un lasi grāmatu līdz rītausmai. Tā vairs nevar - otrs grib parunāt, ēst, kaut ko atkal nevar atrast, svētdien (kad man viss ir apnicis) negrib sēdēt mājās, bet sestdien (kad kaut ko darīt gribu es) viņam sāp vēders vai nāk miegs.

Būt vienam kaut kādā ziņā nozīmē būt brīvam. To "daru ko gribu un kad gribu un ka gribu" ir vērts zaudēt tikai dēļ atsevišķiem cilvekiem, nevis īres maksas ietaupījuma un poda dēl. Man pods un krāns jau nez cik gadus nav lūzis, tad kur jēga turēt vīrieti mājās?

Zini, man un daudziem citiem mājās ir trauku mazgājamās mašīnas un putekļu sūcēji. Vai tas nozīmē, ka man tagad sievieti varētu nevajadzēt? Ja sāksim spriest tā, kā Tu esi aprakstījusi, tad mūsu mazbērniem tādu ģimeņu un attiecību, tehnikas attīstībai un pakalpojumu pieejamībai ar laiku pieaugot, vispār nebūs. Patiesībā es runāju nevis par naudas ietaupījumu vai kādu aparātu, bet - par CILVĒKU blakām.

Melns, nevis "man neviens nav vajadzīgs", bet gan "es meklēju īpašu cilvēku, kurš katrs man nav vajadzīgs".

57days - njā. Uzsākt kopdzīvi, kā Tu saki, tiešām šaubos, ka būtu tik daudz gribošu dāmu. Vismaz pie mūsdienu ~ 45gadīgās + paaudzes. Ja dāmas ta' vēl protas pēc cilvēkiem izskatīties, tad vīrieši .. ir daudzi, kas pat mazgāšanos reizi nedēļā uztver kā pilnīgu normu. Nu kāds tur kopā dzīvot ar tādu? Tad jau labāk tiešām vienai, un redzu apkārt daudzus piemērus, kas tā arī dzīvo diezgan ok. Aizpilda dzīvi ar hobijiem, kursiem un tur iegūtiem draugiem.

Bet kā šī situācija izskatīsies vēl pēc 20 gadiem, kad būs 65+?
Un neviens patiesībā pat normāls vīrietis neies klāt, ja no sievietes staro "man neviens nav vajadzīgs". Tā, diemžēl, ir problēma gan 20-gadniecēm, gan 40-gadniecēm. Juties kā tāds klaiņojošs suns, kurš žēlastības pēc zem jumta ielaists.

vai es pareizi saprotu, tas ir pārāk maz?

Jā, SEVIŠĶI sievietei, "kam jau sen pāri 30" un kura ir ļoooti ilgi viena - viņa, domāju, podus un krānus jau sen māk labot (vai tur pa rokai meistara/kolēģa/kaimiņa telefonu).

Cilvēks, uzsākot kopdzīvi ar kādu, daudz ko arī ZAUDĒ. Nezinu, tu varbūt baigi agri apprecejies un to ta neizjuti, bet es apprecējos tā ap 30, pirms tam biju gandrīz "forever alone" :D Ar visām rõzā brillēm, dzīve ar otru daudzreiz kaitina - otrs grib zināt, kad tu būsi mājās, tējkannā ne tā ūdeni lej, okupē visu tavu skapi, izdzer pēdējo pienu, skatās stulbas TV pārraides, slimo un pieprasa siltu tējiņu gultā, pat nemāku aprakstīt - nav vairs tā, ka atnāc mājās, aizver durvis, un miers. Dzer pliku tēju un lasi grāmatu līdz rītausmai. Tā vairs nevar - otrs grib parunāt, ēst, kaut ko atkal nevar atrast, svētdien (kad man viss ir apnicis) negrib sēdēt mājās, bet sestdien (kad kaut ko darīt gribu es) viņam sāp vēders vai nāk miegs.

Būt vienam kaut kādā ziņā nozīmē būt brīvam. To "daru ko gribu un kad gribu un ka gribu" ir vērts zaudēt tikai dēļ atsevišķiem cilvekiem, nevis īres maksas ietaupījuma un poda dēl. Man pods un krāns jau nez cik gadus nav lūzis, tad kur jēga turēt vīrieti mājās?

57days - njā. Uzsākt kopdzīvi, kā Tu saki, tiešām šaubos, ka būtu tik daudz gribošu dāmu. Vismaz pie mūsdienu ~ 45gadīgās + paaudzes. Ja dāmas ta' vēl protas pēc cilvēkiem izskatīties, tad vīrieši .. ir daudzi, kas pat mazgāšanos reizi nedēļā uztver kā pilnīgu normu. Nu kāds tur kopā dzīvot ar tādu? Tad jau labāk tiešām vienai, un redzu apkārt daudzus piemērus, kas tā arī dzīvo diezgan ok. Aizpilda dzīvi ar hobijiem, kursiem un tur iegūtiem draugiem.

frivolous, PALIKŠANAI kopā tas ir bēdīgs, bet loģisks arguments (ja vīrietis kā dzīvokļa biedrs ir OK), bet cik bieži tāpēc uzsāk kopdzīvi? Uzsākot kopdzīvi cilvēkam, kas ir pieradis dzīvot pa savai gaumei, ir diezgan pamatīgi jāpielāgojas otram. Ar rõzā brillēm tas ir vieglāk un patīkamāk izdarāms. Nu ja abi tik nabadzīgi, ka citādi sms kredīts jāņem, lai no mājas neizmet, nu tad loģiskāk ir vienkārši ar labu paziņu sākt īrēt kopā dzīvokli, nevis piekrist būt viņam par "draudzeni" (vai kā lai to nosauc).

Melns, a ko (izņemot zemākus izdevumus par dzīvokli) tā forever vientuļā sieviete iegūst, pieņemot piedāvājumu tā ņemt un dzīvot kopā? OK, kādu, ar ko vakarā parunāt, varbūt seksu, ja sievietei ir pieņemams sekss bez jūtām (kas neizklausas pēc "forever alone" sievietes varianta). Tā reāli, nu ko?

Es šeit nerunāju par cosmo divdesmitgadniecēm. Vai Tevis nosauktais situācijā, kad ir jau sen pāri 30 un nekas nav sanācis, ir MAZ? Es jau rakstīju, ka seksa varbūt var nebūt. Kādu, ar ko parunāt, kaut kur aiziet. Iespēju neienīst brīvdienas, kad četras sienas jau atkal atgādina un atgādina par to pašu ... Iespēju, ka būs mazāk jāmaksā un mazāk jādomā par salauztiem podiem tualetē un tekošiem krāniem virtuvē. vai es pareizi saprotu, tas ir pārāk maz?

57days - Latvijā tas vēl, starp citu, ir diezgan izplatīti. Palikt kopā .. jo beigu galā ir lētāk. Valstīs, kur neatliekamo izdevumu procents nesastāda tiiiiik milzīgu procentu no vidusmēra algas .. sievietes arī ir brīvākas izvēlē. Nu - tādā ziņā, ka finansu ietaupījums nav kā arguments par labu kopā dzīvošanai.

Melns, a ko (izņemot zemākus izdevumus par dzīvokli) tā forever vientuļā sieviete iegūst, pieņemot piedāvājumu tā ņemt un dzīvot kopā? OK, kādu, ar ko vakarā parunāt, varbūt seksu, ja sievietei ir pieņemams sekss bez jūtām (kas neizklausas pēc "forever alone" sievietes varianta). Tā reāli, nu ko?

Vismaz es vienmēr esmu uzskatījusi, ka sievietes meklē nevis dzīvokļa biedru, bet to WOW, uhh un ahh, tās jūtas, tās rõzā brilles, tos taureņus... Ar cik daudz vai maz kura reāli beigās samierinās, tas ir cits jautājums. Tas, ka pēc trim gadiem tāpat daudzām balkus ir vairs tikai dzīvokļa biedrs, nevis uhh un ahh, tā tiešām gadās. Bet tajā brīdī jau ir pieradums, pieķeršanās, nevis bladāc - klau, Ilzīt, tu vientuļa, es arī viens, davai dzīvosim kopā, es maksāšu īri, tu taisīsi ēst, zeķēs es mazgāju pats, par seksu vienosimies.

Ir tāds princips - visu vai neko. A tādu 10% no "visa" variantu kā "dzīvokļa biedrs" reti kurai vajag.

Ir arī forever alone sievietes, tā ka abus dzimumus var strostēt par ''cietsirdīgumu''.

Tomēr, ja šīm forever alone sievietēm piedāvā vienkārši tāpat, pat - iespējams, bez seksa, - dzīvot kopā, gan izpaliekot arī zvaigznēm no debesīm, zvērestiem un mīlestības apliecinājumiem, tad mana prognoze ir, ka neviena vai gandrīz neviena, lai cik viņa būtu "forever", lai cik "alone" un lai cik nelaimīga, uz tādu lietu neparakstīsies. Iemīlēšanās periods tāpat beigsies pēc maksimums 3 gadiem. Pēc tam tāpat iestāsies tas, ko katrs vīrietis var piedāvāt vientuļai un nelaimīgai sievietei, tad kāpēc par situācijās, kad nevienam labprātīgi neesat vajadzīgas, esat gatavas atteikties no manis aprakstītā varianta?

Pēteri - tādā gadījumā tas tikai parāda, kādā sabiedrībā Tu apgrozies :P bet es neko nosodošu nesaku, iespējams, ka tāda ir Tev atbilstošākā sabiedrība

Palasi kaut vai tepat diskusijā par vasaru, katra otrā piemin alu, tusus un kkādus festivālus.

pat 15 gadīgās staigā ar nopīpētu balsi. muļķīgi cerēt ka 20 gadnieces nav sevi sabojājušas

Pēteri - tādā gadījumā tas tikai parāda, kādā sabiedrībā Tu apgrozies :P bet es neko nosodošu nesaku, iespējams, ka tāda ir Tev atbilstošākā sabiedrība

Bet, kas attiecas uz bērniem - tad nesapratu Pētera komentāru, tas grib 20gadīgas meitenes, jo domā, ka, atšķirībā no nobriedušākām sievietēm 1) vinas būs nenopietnas tusētājas, kas nevēlēsies saistības un 2) dzemdēs veselīgākus bērnus? Neiet kopā.

Tāpēc ka vēl nav paspējušas sabojāties tik ļoti ar dzeršanu un tusēšanu, 20+ gadīgās toties ir kā izsviesti benčiki.