Es pilnībā saprotu kā ir kad ir bail sēsties pie auto stūres. Es saprotu Tevi. Man sagriežas vēders no domas vien, šķiet, ka asinsrite apstājas, uz galvas krīt debesis un pēkšņi ekstremitātes ir pielietas ar betonu. Nespēju pakustēties, nespēju parunāt. :D
Bet tiesības ir jākārto.
Man ir bērnbas trauma, tādēļ man ir kādi pieci milijoni iemeslu nebraukt ar mašīnu. Bet es lēnu, mierīgu garu cenšos cīnīties ar šo... nu, nezinu - tas ir kaut kas lielāks par bailēm. :D
Tas, ka romantiskā gaisotnē kļūst vieglāk man nepalīdzēja. Nekas nespēj būt jauks, ja saistīts ar auto vadīšanu. Tomēr, es saprotu, ka šī psiholoģiskā barjera ir jāsalauž. Un to lauzt var tikai vienā veidā - ķeroties vērsim pie ragiem. Es neteiktu, ka tas ir viegli, bet lēnām čunčinot uz priekšu paliek labāk. Nosacīti labāk, bet labāk.
Es diez vai pēc tiesību nokārtošanas šīs tiesības izmantošu dienu dienā, taču saprotu, ka dzīvē var bū daudz situācijas, kurās šīs tiesības var būt izšķirošas. Un, jo ilgāk es gaidīšu, jo grūtāk būs sevi pārvarēt.
Iesaku arī Tev - saņemties un tikt ar šo lietu galā. Bailes ir mūsu galvā un tās ierobežo mūsu dzīvi un iespējas.