Autovadītāja tiesības - obligāta lieta mūsdienās?

Man arī vecāki skaloja smadzenes, ka vajag tiesības. Izsviedu naudu, noliku tiesības pirms 4 gadiem, kopš tās reizes esmu labi ja pāris km nobraukusi. Nezinu, kā dzīve iegriezīsies, bet visu so laiku mierīgi iztieku bez tiesībām. Man nepatīk braukt un diez vai kādreiz patiks.
Pati sevi pazīsti vislabāk. Neklausies citos, kad pieņem lēmumu.

Es nokārtoju tiesības pēc principa - tagad vieglāk nekā tālā nākotnē vai vecumā. Pēc tam, ja būs nepieciešamība konstanti braukt, aizej pie instruktora pāris reizes pabrauc, atkārto un būs ok. Tādu piemēru iz dzīves man pats instruktors stāstīja. :)

Man bija līdzīgi. Sencis visu laiku spieda mani uz to, ka man vajag iegūt tiesības. Nezinu, ko viņš bija sadomājies, kas tad būs. Es viņam visu laiku teicu, ka priekš kam? Ne man ir mašīna, ne man ir baigi, kur braukt - visur, kur vajag tieku ar kājām, riteni vai sabiedrisko. Un arī, ja man būtu mašīna, ne man būtu nauda tās uzturēšanai, ne benzīnam.
Galu galā pagājušajā vasarā aiz neko darīt nokārtoju tās tiesības. Ne senča spiediena rezultātā, jo to darīju vispār pa kluso. Neviens pats no manējiem nezināja, ka eju autoskolā.
Un rezultāts? Tieši tāds, kā es arī teicu - nafig man tās tiesības - ne man ir mašīna, ne man ir, kur braukt. Pēdējo reizi ar mašīnu braucu CSDD eksāmenā augusta vidū.

Ar to es gribēju pateikt, ka, ja jūti, ka tev tās tiesības nav vajadzīgas, nu tad nemokies ar to tikai vecākiem par prieku. Tu pati zini un jūti par sevi labāk. Ir milzum daudz cilvēku, kas iztiek bez tiesībām. Zinu, ka ļoti lielai daļai manu kolēģu (vecumā no 20-90) nav tiesību, lielākajai daļai manu draudzeņu (vecumā no 23-30) nav tiesību, un visi kaut kā ļoti labi iztiek.

Man ir līdzīgas izjūtas, brīžiem pie stūres uznāk tāda kā viegla panika, es nevēlos apdraudēt sevi un citus. Periodiski esmu mācījusies braukt kopš bērnības, tētis visu dzīvi ņemas ar auto lietām, brālis 18. dzimšanas dienā jau stāvēja CSDD pie durvīm gaidot savu papīru, pat mans kurlmēmais brālēns brauc. Smejoties jāsaka, ka esmu ģimenes kauna traips. Visu laiku izjūtu nelielu spiedienu gan no ģimenes, gan drauga puses, ka vajag taču nolikt.
Nu esmu nonākusi tik tālu, ka ar automātisko kārbu varētu mēģināt, tad man vismaz ir iespēja visu uzmanību veltīt tam, kas notiek uz ceļa un cerams es varēšu pārvarēt savas bailes. Bet pa lielam, tiesības man vajadzēs tikai tad, kad pārcelsimies atpakaļ uz Latviju un gribēsim dzīvot ārpus Rīgas. Šeit ātrvilciens + velosipēds manam dzīvesveidam ir daudz ērtāks un ātrāks pārvietošanās veids.

Oi, mani arī gan vecāki mēģināja piespiest, gan ex puiši, bet nevienam neizdevās, jo pati nekad tā pa īstam neesmu gribējusi tās tiesības. Zinu, ka vajadzīga lieta utt., ar prātu jau saprotu, bet nepatīk un viss :D Ja vēl būtu nolikusi mazpilsētā, tad ok, bet tagad Rīgā dzīvojot, nespēju iedomāties, kā ES varētu braukt, man nudien nav tik stipri nervi. Kaut gan pieļauju iespēju, ka varbūt kaut kad man nāks tā gribēšna.
Man jau arī nav patīkami tie cilvēku jauājumi, sevišķi no radiem un puišiem, kas nespēj noticēt, kā tad mūsdienās jaunai sievietei nav tiesību. Bez maz vai tā, kas tu par sievieti, ja nevari pavizināt savu veci, kad viņš iedzēris kādu aliņu :D

Tas tiešām ir individuāli. Es tiesības noliku 23 gados. Ne tāpēc, ka ļoti vajadzēja vai kāds spieda, bet tāpēc, ka biju pabeigusi bakalaurus un bija tāda tukšuma sajūta - vajadzēja kaut ko jaunu, uz ko tiekties, ko iegūt, kaut kādu mērķi. Nu jau 3 gadus man ir tiesības, braucu ļooooooooooti reti, apmēram 2x gadā, bet nekad neesmu nožēlojusi to, ka noliku tiesības :) Daudzās darba vietās prasa, lai ir tiesības. Un kaut kad jau parādās tā vēlme/vajadzība pēc auto un ir forši, ka tiesības jau kabatā :))
bet..tev pašai jānonāk pie tā, ka gribi/vajag. atceros, ka arī man 18 gados 12.klasē negribējās tiesības..bet klasesbiedri kārtoja viens pēc otra. katram savs :)

kas tu par sievieti, ja nevari pavizināt savu veci, kad viņš iedzēris kādu aliņu

Es ar visām tiesībām nevadāju. Zin, ka būs jāievēro sausais vakars šā kā tā :D

Ja tu izjūti tādas antipātijas pret auto vadīšanu, tad nav jēgas nemaz sākt. Ir jābūt kaut kādai vēlmei to visu darīt, iegūt tiesības. Ja iesi tikai, jo vecāki spiež, nekas diži labs nesanāks. Nu labi, dabūsi tiesības, bet nejau ar pirmo reizi. Vismaz mans instruktors tā teica - ja pats negrib, tad arī tās tiesības nedabūs, nav jēga sviest ārā naudu vecāku iegribu dēļ.

Tiesības man ir. Lai gan nav mašīnas, bet ir jauki, ka esi nolicis un miers. Tagad, kad stāsies jaunie likumi spēkā, tad nevienam nepatiks, ka nav nolicis tiesības iepriekš, kad bija vēlme. Bet šis ir tas pasākums, kur ar varu nevajag spiest.

Mani neviens nespieda. Esmu vienīgā meita ģimenē un vēl "blondīne". Tāpēc manējie bija patīkami pārsteigti, ka pirms savas 25 dzimšanas dienas pa kluso nokārtoju tiesības. Taču tagad, kad kabatā ir vēl viens personu apliecinošs dokuments, mana dzīve ir mazliet vairāk atvieglota nekā parasti. pasi jau makā neiestūķēsi.

Kad ir tiesības un auto, tad es jūtos brīva. varu aizbraukt kur vēlos, un mājās atbraukt cikos vēlos, nevis esmu atkarīga no sabiedriskā transporta maršrutu saraksta.

Uzskatu, ka ja nepatīk, tad nevajag, parasti, tad tādas ir briesmīgi braucēji, kā arī domāju, ka ir nervu sistēmas, kuras nav radītas stūrei un ceļam. Tomēr vienmēr var jau nolikt tiesības, jo nekad nevar zināt, kad tiesības noderēs.

Pati reāli jau no 12 gadiem gribēju tiesības, dabūju uzreiz, kad palika 18. Mašīnas savas man vēl nav, bet tiesības ļoti noder, jo tāpat samērā regulāri tieku braukt un nevaru iedomāties, ka mani kādam būtu jāvadā pa visādām darīšanām, it īpaši mazpilsētā, kur pati paņemu mašīnu un braucu visur, kur vajag. Nav jārēķinās ar citiem.

Vairāk uzskatu, ka tiesības pieprasīta un noderīga lieta mūsdienās.

Ja nevēlies - neliec. Es neuzskatu, ka tas visiem un obligāti ir jādara.
Man arī nav tiesību un neplānoju tās likt, jo - priekš kam man izgrūst naudu, ja man pat mašīnas nav un nav arī vispār nekādas intereses vai vēlēšanās kārtot. To naudu es varu jēdzīgāk iztērēt :D
Man nav nervu,ko ziedot tam visam braukšanas stresam utt. Darbā man arī nav vajadzīgas un netika prasītas tiesības.

Nedari, to, kas tev nepatīk. Ne pa tēmu - Heartkiller Tu gadījumā nestrādāji Siguldas poliklīnikā pirms kāda nedēļas?

Bante, nē.

Ja tiešām tik ļoti nevēlies - neliec. Es noliku līdz ko palika 18. Vasarā izdomāju, ka vajag nokārtot baltās un teicu tētim, lai māca mani braukt. Rudenī iestājos autoskolā un tiesības kabatā. Vecāki nespieda, bet pašai ļooti gribējās un zināju, ka dzīvē tas noderēs. Man arī uzreiz bija mašīna, ar kuru varēju braukt. Bet piemēram draugam mašīnas nav, līdz ar to arī tiesības viņš vilcinās likt, jo kā viņš saka - nav stimula pagaidām.

Bante, skaidrs, ka strādāja. Pati tak viņa te kaut kur rakstīja, ka todien uz Siguldas filiāli.

Ahh, nu nav jau tik traki ar to braukšanu. Ikdienā pāŗvietojoties ar nerviem tur nav nekāda pamata, ja vienīgi kāds p**** čakarē dzīvi.
Bet tiešam, ja nevēlies - neliec, zinu daduzus kā Tu. Tacu skatoties uz nāktones pusi, nezini, kas Tev noderēs un, kas nē. Ja ir brīvs laiks, līdzekļi es liktu, kaut arī nepatiktu un negribētu.

man arī pagaidām nav, bet gribētu nolikt, tikai pagaidām nav tādas naudas, lai to darītu. par to domāju jau diezgan ilgu laiku, jo zinu, ka dzīvē noderēs.

ļoti jau gribētos šogad paspēt to izdarīt. iespējams arī sanāks. bet nu laiks rādīs.

Tagad, kad stāsies jaunie likumi spēkā, tad nevienam nepatiks, ka nav nolicis tiesības iepriekš, kad bija vēlme.

esmu kaut ko palaidusi garām, kādi jaunie likumi?

L.

Tagad, kad stāsies jaunie likumi spēkā, tad nevienam nepatiks, ka nav nolicis tiesības iepriekš, kad bija vēlme.

Kas tie par jauniem likumiem?

Es dievinu braukt pie stūres. Tā ir mana kaisle, tāds kaifs.. Mmm... nevaru iedomāties savu dzīvi bez auto un tiesībām, BET.. Tā bija mana izvēle. Ja Tu nevēlies, ja negribi un zini, ka 100% neizmantosi (protams, ka 100% neko nekad nevar zināt), tad neredzu jēgu sevi spīdzināt. Varbūt pēc gadiem pati vēlēsies