Tikko izlasīju tepat cosmo.lv vienu rakstiņu par laiku un aizdomājos... Man personīgi vēl tik daudz gribas paspēt izdarīt, redzēt, daudz kur pabūt, apskatīt... Bet laiks jau ir tik, cik ir.. Un to, kā laiks skrien, es pamanīju tikai pavisam nesen...un liekas, ja būtu sākusi par to domāt ātrāk, būtu paguvusi vairāk. Dažkārt sajūta, ka tikai tagad, kad sāku novērtēt laika vērtību, sāku dzīvot pa īstam.
Vai kādreiz par laiku nedomājāt pavisam savādāk kā tagad?
Nu, visādā ziņā man šī liekas interesanta tēma un gribētos uzzināt, ko jūs par to domājat....
Te mazs citāts no tā raksta:
Jocīgi, ka ap 20 gadiem tā īsti neaizdomājos, kā vasara skrien pēc vasaras. Bet, kad jau paliek 25, 30, tad mēs sākam domāt tā pa īstam. Tik daudz vēl gribētos paspēt un izdarīt! Apceļot Austrāliju un Jaunzēlandi – re, vajadzīgs gads. Doties iekarot Peru – vēl viens gads. Un pa vidu tam strādāt, lai varētu atļauties piepildīt savus sapņus – gads, gads un gads. Ak, un kur nu vēl, ja vēlamies vienu, divus vai trīs bērnus – tam visam nepieciešams laiks. Tas patiešām skrien ļoti ātri, vai ne?
154
