Pīķa dāma!

Jā. Bērnībā.
Bail bija, bet neatnāca :D

neticu nekam tādam, kur nu vēl savā vecumā pīķa dāmām :D :D :D
kad sīki bijām, tad gan saucām dāmas un garus, vienreiz tumsā mākslas skolā tik ilgi saucām, kamēr mūs pa nakti tur netīšām ieslēdza :D

Ha, ES jau sadomājos, ka tēma veltīta man. :D

Man atkal māsīca ir mēģinājusi, un kkas tur esot sanācis. Bet nu , cik no tā visa stāstītā ir patiesi, es nezinu. :D

Bērnībā saucām, baidījāmies, bet nekas nenotika. Laikam kaut ko darījām nepareizi :D

Pīķa Dāma, es ar' kā reizi par Tevi iedomājos :D

Ha, ES jau sadomājos, ka tēma veltīta man.

Starpcitu, es ieraudzīju tavu niku un momentā atcerējos māsīcas stāstīto, tāpēc arī radās interese par to, kas ir patiesība un , kas nav. :D

Saucām 14 gados. izlikāmies,ka atnāca, izlikāmies, ka bikses pilnas, izlikāmies, ka aizgāja.
Bērnu spēles vairs nespēlēju.

Pīķa dāmu nē, bet ik pa laikam vēl joprojām pazīlēju ar adatu un uz lapas uzvilktu burtu riņķi, it kā nevienu konkrēti nesaucot, bet jautājot atbildes uz jautājumiem. Nu lūk, te aizvakar ar draudzenēm arī - rādīju viņām, kā man sanāk. Beigās joka pēc pajautāju hokeja spēles pret Baltkrieviju rezultātu, man atbildēja - 3:1, un ka iemetīs Kulda. (taisnības labad jāsaka, ka vēl 2 mūsu hokejistus arī nosauca pēc tam, tāpēc man likās, ka mēs vinnēsim). Bet re kā, 3:1 bija, bet ne mūsu labā. Nezinu, sakritība vai nē, bet diezgan amizanti. :D

Bērnībā viena meitene man sastāstīja, ka esot izsaukusi, visādas dīvainas lietas dzīvoklī notikušas, no citiem stāstiem dzirdēts, ka cilvēkam asiņaini pirkstu nospiedumi uz kakla palikuši un tamlīdzīgas blēņas. Man bija tik ļoti bail ko tādu izsaukt. Bet man labāk patika stāsts par labo rūķīti, esot 7 reizes jāpasaka "labais rūķīt, parādies" un viņš parādās un piepildot visas vēlmes un vēl ar saldumiem pacienā. To gan mēģināju izsaukt, laikam aizņemts bija, neparādījās :D

Bērnībā saucām gan Pīķa dāmu, gan Konfekšu rūķīti. Paši aiz bailēm protams bijām zaļi, bet neviens tā arī neparādījās. :D

:D Njā un stāsti ka redz kāds izsauca un pakārās uz vietas :D

Nu laikam varu teikt, ka ticu. Bralena dzivokli, agros tina gados izsaucaam. Visas durvis, logi ciet, aizkari biezie ciet, sveces un spogulis. Pec tam kad istabai cauri izskreja auksta veja brazma bez izskaidrojama iemesla, vairs neemsu ar tadam lietam jokojusi. Parbijamies ne pa jokam.

Ir saukta gan Pīķa dāma, gan pat Puškins. :D Protams, nekas nebija.

Mēs vienreiz bērnībā Kārļa Skalbes garu saucām. :D
Neatceros kālab.

Agrāk saucu ar draudzenēm. :D Tik muļķīgi. :D Un ticējām arī. Bet protams muļķības, ka atnāca. Bet tā mazliet ticu, ka ir tādas.

Es domāju, ka visas tās aukstās vēja brāzmas ir tikai iztēle.
Atceros, ka mums bija tāds liels plakāts ar visiem alfabēta burtiem un cipariem. Zīlēšana notika ar šķīvīti, uz kura pirkstus turēja "zīlēšanā" iesaistītās personas. Protams, arī sveces utt. noskaņai. Tika saukti gari un tad, kad viņi atnāca, tika uzdoti jautājumi, uz kuriem gars atbildēja bīdot šķīvīti. Vienreiz māsa jokojoties to šķīvi ļoti nemanot bīdīja pati, kad viena meitene uzdeva savu jautājumu, cik gados viņa mirs. Tā meitene būtu noteikti pārliecināta, ka gars atbildējis, ja vien māsa pēc zīlēšanas seansa nebūtu atzinusies. :D Tā apmēram, manuprāt, notiek visas tās zīlēšanas.

Nepiekritīšu, Puķe. Nezinu par šķīvīšiem (jo, protams, ja ķēmojas, nekas prātīgs iznākt nevar), bet ar adatas un diega palīdzību atbildes tiek sniegtas precīzi un operators nekustina diegu. Tā tomēr ir sava veida saikne ar neredzamo pasauli.

Runa jau bija par tīņu izpriecām (vismaz es tā sapratu, jo neesmu dzirdējusi, ka kāds pieaugušais sauktu Pīķa dāmu). Bet ja arī nemuļķojas - es neticu. Mana mamma visai nopietni ņemas ar tādām lietām. Ko lai saka, cilvēki ir dažādi, bet neviens cits no mūsu ģimenes to nespēj uztvert nopietni un miera labad ar viņu vairs par to nerunā. :D

mmhm, man arī nesen ir zīlēts ar adatu, cik un kādi man bērni būs, būšot 4. kā tad :D :D
tad es drīzāk ticu seskam, kurš mums šodien hokejā ir noprognozējis uzvaru hokejā.