Bail no suņiem, bet man mīļam puisim ir suns

Nogalini.

Pārvari bailes! Ja viņš būtu gribējis uzbrukt, sen to būtu izdarījis. To suni ir audzinājis Tev mīļš cilvēks, ja Tu viņam uzticies, uzticies arī sunim. Un par ošņāšanos, viņš tikai iepazinās. Nopērc kādu gardumiņu, ko iedod. Redzēsi, ka būs draugs. :)

var uzskatīt šo situāciju par iespēju atbrīvoties no savām bailēm.
Mani bērnībā arī sakoda suns, klusi pielavījās no aizmugures un ''nomedīja'' kā tādu zaķi, ilgus gadus raustījos no suņiem, metu milzīgus līkumus apkārt, bet atbrīvoties no šīm bailēm man palīdzēja pozitīvs kontakts ar suņiem. bet laizīt sevi es joprojām neļauju :D
domāju, ka tev jāpaskaidro puisim, kas ar tevi notika un ka ir bailes. viņš var pastāstīt par savu suni, viņa uzvedību, tad sākumā varētu ievērot distanci un kad būsi gatava ar viņu draudzēties, tad drauga klātbūtnē to var mēģināt darīt.
ar noteikumu, ka suns ir mīļš, mierīgs utt.

Tev ir jāmēģina tik pāri savām bailēm. Mēģini ar šo suni "sadraudzēties", ja jau tev puisis ir dārgs. ;)

Es pastāstītu puisim par to un teiktu, ka vēlos šīs bailes pārvarēt, lai viņš palīdz man lēnām dibināt kontaktu ar viņa suni. Tā uz savu roku kontaktu nedibinātu, jo nu nevar zināt, kā suns rīkotos utt.
Puisim pastāsti tāpēc, ka vnk ja viņš nezinās un redzēs tavu reakciju, viņš var kkā nepareizi saprast(piemēram, nevis, ka tu baidies, bet ka tev riebjas suņi vai riebjas dzīvnieki utt). Es domāju, ka viņš novērtēs tavu uzticēšanos, izstāstīšanu.

Puisim pastāsti tāpēc, ka vnk ja viņš nezinās un redzēs tavu reakciju, viņš var kkā nepareizi saprast(piemēram, nevis, ka tu baidies, bet ka tev riebjas suņi vai riebjas dzīvnieki utt). Es domāju, ka viņš novērtēs tavu uzticēšanos, izstāstīšanu.

+

Tev tiek dota lieliska iespēja atbrīvoties no savām bailēm! Izmanto to.
Saproti, ka suns Tevi ošņāja, lai saprastu, kasd Tu par putnu un iepazītos. Tas, ka Tu spēji jau atrasties ar šo suni vienā telpā ir pirmais ļoti nozīmīgais solis.
Pastāsti puisim par savām bailēm, pastāsti, ka vēlies no tām tikt vaļā un pavadiet abi kopā laiku ar suni. Nebaidies ar viņu runāt par savām bailēm, nesmiesies. Manā paziņu lokā daudzi baidās gan no suņiem, gan visa kā cita. Pasēdi ar suni vienā telpā, pabro, jau drīz spēsi viņu paglaudīt vai izvest pastaigā.
Suņi cilvēkiem nemaz tik bieži tāpat vien neuzbrūk un varbūt 15 gadu vecumā Tu īsti nesaprati, kas bija par lietu. Vai nu suni izprovocēja kāda Tava asa kustība vai darbība, iespējams smarža, iespējams konkrētajam eksemplāram vienkārši nebija visi mājās... Būtiski ir atcerēties, ka nee visi ir tādi.
Noskaties šo
https://www.youtube.com/watch?v=zKTpecooiec&hd=1

Pieaugusi sieviete un baidās no suņiem - tas tak ir smieklīgi.

Tu pati ar to esi visu pateikusi.
Un kāpēc vienīgā opcija - draugam atteikties no suņa vai Tev tur neiet vispār?
Kāpēc gan pieaugusī sieviete pati nesaprot, ka jāsāk ar sevi? Respektīvi, no šādām paralizējošām bailēm jāārstējas, lūdzot speciālista palīdzību.

Suns taču tevi nenokoda, tātad dzīva esi? Beidz čīkstēt, tevis dēļ puisis nekur suni nebāzīs, tāpēc savācies.

Man arī ir paniskas bailes no svešiem suņiem. Esmu mēģinājusi pārvarēt, kad gāja uz labo pusi, tad draudzenes šizofrēniskais suns un vēl viens atgadījums uz ielas, kad man mierīgi pa ielu ejot viens suns izmetās ārā pa durvīm un metās man virsū - ar to visu man pietika. Ja zinu, ka kādam mājās ir suns un neliks pie ķēdes vai citā istabā - neeju pie viņiem. Paldies Dievam, manējam ir labradors. Tie nu gan nekož un ir ļoti mīlīgi. Vienam ex atkal bija kaukāzietis. Ak jel...

bet nu citreiz ciemos ejot pie kāda, ja savādāk nevar, paņemu līdzi kādu gardumu, un mēģinu piekukuļot :D

Man tā pati situācija, tikai ne ar otro pusīti, bet gan kursabiedreni.

Esmu bijusi ciemos pie viņas kādas reizes piecas, pirms tam gan izstāstīju par savām bailēm un viņa it kā saprata.
Kā ienācu iekšā, suns lec man virsū, rej un laiza drēbes. Es jau saprotu, ka satraucies, jo ciemiņš atnācis, bet nuuuu.... Es uzskatu, ka ja ir bail, tad suņa saimniekam mīlulis ir kaut nedaudz jāpievalda - nu kaut vai pieklājības pēc, it īpaši ja jau iepriekš esi padalījies savās bailēs.


Un piedevām, ja cilvēkam ir patiešām bail - nu izlaid taču to suni kaut vai pagalmā! Sunim no tā sliktāk nebūs un ciemiņam arī sirdsmiers lielāks. Bet tas vairāk gadījumā, ja ir ar sētu apjozta privātmāja.

Piekrītu Samaarai, Heartkiller un Donatai.

Ja vēlies puisi, nāksies pārvarēt bailes. Nekas cits tev neatliek, kā pastāstīt par to puisim. Ja puisis adekvāts, viņš neļaunosies, bet palīdzēs tev. Ja puisis neko nezinās par tavām bailēm, tad visādas stulbas situācijas var izveidoties- piemēram, suns no priekiem lec tev virsū, puisis viņu neaptur, bet tu to neiztulko, kā vajag un dabū sirdstrieku uz vietas.

Ja tu uzticies puisim, tad arī jābūt kaut kādai uzticībai viņa labākajam draugam. Manējam arī ir suns, un man sveši suņi nekad nav patikuši, it sevišķi tie, kas dzīvo ārpus pilsētas - nav patīkami, ja zini, ka tūlīt no sētas izskries liels suns un tev visu ceļu nories, kamēr tu nebūsi tikusi prom no tās ielas. Bet tas bija mana puiša suns. Pirmā tikšanās reize man sanāca tāda, ka es biju viena, gaidīju draugu sētā, un pēkšņi tas suns pienāk klāt, paskatās un uzlec man virsū, nevarētu teikt, ka uzleca, bet pēkšņi viņa ķepas atradās uz maniem pleciem un acis bija manā acu līmenī :D Bet viņa acis tik mīļas bija, ka paglaudīju viņu un viss, nebija ne ierastās bailes, nekas.

Jāpiebilst, ka vairs īpaši cenšos pie tās kursabiedrenes ciemos neiet - nevajag man to stresu, turklāt riebj redzēt, ka saimnieks neliekās ne zinis un nepakustina pirkstiņu, lai suni kaut cik savāktu.

suns tikai gribēja iepazīties. suņi ļoti labi sajūt cilvēku noskaņojumu un tādēl jau viņš visu laiku pa gabalu tevi vēroja, jo sajuta negatīvās emocijas, tomēr spēra pirmo soli tev pretī lai iedraudzētos :)

man ir paniskas bailes no lieliem suņiem, un no suņiem, kuri rej un skrien pretī... bet galvenais saglabāt mieru vismaz ārēji un es esmu atklājusi, ka man palīdz ar tādu suni sākt runāt, kā ar bērnu. čau suni, kā iet, kāds tu forš suns utt. tad arī suns parasti saprot, ka esi ar labiem nodomiem, jo dzird balss intonāciju. glaudīt gan es neglaudītu, tas man ir par daudz, bet ja pats nāk bužināties, lai jau :)

šito es nesaprotu - kā var vienam cilvēkam ne no kā, uzbrukt vairāki suņi? Mana krustmāte ļoti mīl dzīvniekus un galīgi nebaidās joprojām, bet vajadzētu, jo viņa nepatīk gandrīz nevienam sunim, man pašai ir bijuši 2i suņi, abi viņai rāda zobus, bet tā ir mīļākie pasaulē un visus citus līdz nāvei varētu vienīgais nolaizīt :D

es arī esmu piesardzīga pret svešiem suņiem, bet vajag iedraudzēties, ne velti jau saka, ka viņi ir labākie draugi, vies viņam uzticību un viss būs abpusēji forši :)

Viss slēpjas galvā.

mau5 - bet Tu esi malacis, Tu centies sadraudzēties ar suņiem, un pat profila bildē Tev ir vavis :)

īstenībā man kādreiz likās, ka tie saucamie ,,niknie suņi'' tiešām ir ārprātīgi, tik bail no viņiem bija...phe viss ir tiešām galvā, manam brālim ir šitas, savu mūžu nebiju domājusi, ka varētu viņam pat pieskarties, BET..... mīļāks suns nevar būt, un esmu tagad iepazinusi arī citus viņa ciltsbrāļus, visi tik feini, neviens neskrien virsū, neizrāda agresiju, viss ir atkarīgs no audzināšanas.

riebj redzēt, ka saimnieks neliekās ne zinis un nepakustina pirkstiņu, lai suni kaut cik savāktu.

visu citu varētu saprast, ka Tev bail un tā...
Bet sunim arī ir jāļauj būt sunim, kurš svešiem uzrej, savu hierarhiju nostiprina, mēģinot uzlekt, un aplaiza un apošņā. Kur tad viņam citur tā izpausties, ja ne mājās? Parkos nedrīkst, uz ielas nedrīkst. Visiem LV būt ar saviem privātīpašumiem nav iespējams...
Ja maniem viesiem lienot aiz sajūsmas sveicināties apspalvo vai kko nosmērē, iedodu slapju dvieli pret siekalām un drēbju rullīti pret spalvām. Bet nu sorī - man suns arī nav mēbele, kuru virtuvē vai dārzā izstumt, ja kādam traucē, bet ģimenes loceklis - ar savām sagaidīšanas īpatnībām :D
Tas tā - saprotot abas puses, kāpēc Tev kā ciemiņam bail un vairs tur neej, un kāpēc varbūt saimniece tā rīkojās ;)

Saprotu tevi lieliski. Man arī nav pārāk viegli atrasties suņu tuvumā. Viss gan atkarīgs no situācijas, piemēram, cik liels ir tas suns, kā tas uzvedas un...vai man ir iespēja vajadzības gadījumā paslēpties vai vismaz saņemt palīdzību no cita cilvēka. Jā, vienatnē ar lielu suni mani istabā grūti atstāt :D Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi tāda bailīga, bet apzinos, ka suņi jūt bailes, tāpēc cenšos uz tiem neiespringt. Bērnībā uzklupa suns, saskrāpēja seju, vēl tagad redzama maza, caurspīdīga svītriņa. Par laimi, nepētot to neviens nepamana. Bet, tiklīdz suns, kaut vai spēlējoties, man sāk lekt virsū, tā - viss, es saspringstu, nevaru to dzīvnieciņu ne samīļot, ne paspēlēties. Pat tad, ja bailes it kā mazinās, es vienalga cenšos baigi neatbrīvoties un neveikt pārāk straujas, provocējošas kustības. Ja suns ir mazs un/vai uzvedas supermierīgi un draudzīgi, tad gan paglaudu, parunājos, cenšos pierast.
Suns attiecībās gan ir savādāk nekā vienkārši draugu vai radu suns, jo droši vien kautrējies tā uzreiz vīrietim klāt vaļā visas savas bailes. Bet nebaidies, labāk būs, ja pastāstīsi uzreiz. Tas nav nekas tāds, par ko kompleksot un slēpties. Jā, jā, suņu fobiju var un vajag pārvarēt, taču, kamēr esi tikai ceļā uz to, izbeidz kaunēties, ņem un pastāsti vīrietim. Normāls, pieaudzis un saprotošs vīrietis nesāks smieties un aizrādīt, ka neesi gana pieaugusi. Katram taču kaut kādi savi niķi un stiķi, tajā skaitā lielas vai ne tik lielas bailes no kaut kā. Galvenais- parunājies pa mierīgo, nevis tikai tad, kad uznāk panika suņa klātbūtnē.
Kā risināt visu pēc sarunas? Vienkārši pacenties iesākumā kaut vai mazāk uzturēties suņa tuvumā. Pierodi pa druskai, nevajag nonstopā to suni bužināt pret savu gribu. Bet tajos brīžos, kad esi viņam blakus, pamazām noskaņo sevi mierīgāk. Ja laika gaitā tomēr nepierodi, nu, laikam tad būs jācenšas izvairīties no dzīvnieka. Būtībā neesmu pret suņiem un nekādā gadījumā nesaku, ka vīrietim jāizvēlas bezmaz starp suni un savu dāmu, bet man šādā situācijā būtu svarīgi, lai vīrietis spētu būtu pretimnākošs un, ja vajag, šad tad arī izvestu suni no istabas, lai mierīga sirds.