Bante, cik liels prieks, ka redzi cilvēku, kam ir problēmas ar sevi, bet labāk cel savu pašapziņu, sakot, ka viņas nekad neatradīs nevienu. Tad jau mana paziņa ir izņēmums. Un viss, kas bija vajadzīgs, lai tiktu laukā no tā murga, bija palīdzīga roka, kas uzklausīja, ļāva izraudāties. Nav viņa viena, pateicoties šim cilvēkam. Tagad ir vīrietis, draugi, pirmstam nekā nebija, bija draugi, bet nejau īsti, jo viņa sevī noslēdzās sevī ar katru mirkli arvien dziļāk. Un rētas sadzīst. Paiet laiks, bet ar laiku tās nevar redzēt. Varbūt der padomāt un pamēģināt izdarīt labu darbu, izvelkot cilvēku no tās elles, kamēr vel nav par vēlu!