Mozo, neviena nedusmojas, saprotu, ka ļoti personīgi šo visu uztver.
Bet, ja es dodu solījumu atdot - vīrs un vārds, bet atdošu.
Tāpat, ja kāds ir grūtībās, es labprāt izpalīdzēšu un naudiņu aizdošu kaut vai uz gadu vai diviem (atkarīgs no situācijas), un tomēr aizdevumu gaidīšu atpakaļ. Jo brīdi, kad aizņēmējs apkārt kleberēs jaunās drēbēs un laimīgs brauks ceļojumos, sapratīšu, ka cilvēks nav nekas vairāk kā uzmetējs bez jebkādām morāles normām.
Un tagad padomā pati - ja tu aizdod cilvēkam vērā ņemamu summu ar domu, ka saņemsi to atpakaļ - vai tev būtu patīkami šo aizdoto naudu nekad tā arī otrreiz neredzēt? Tu nebūtu samērā sašutusi?
Ir runa par empātiju, un neviens nenoliedz, ka tev dzīvē ir bijis grūts periods. Bet banka nav labdarības iestāde, tāpat kā tu, kad kādam aizdod naudu. Un sevi nevajag pataisīt par nabadziņu, kuru citiem būtu jāsponsorē, jo tev liktenis vēlējis problēmas. Visiem ir problēmas, bet citi tās risina ar cieņu pret citiem, citi - ļoooti gļēvā veidā.