Dzīvot nevis izdzīvot!!!

Es braukšu uz ārzemēm, neesmu tik spējīga, lai Latvijā izsistos uz lielām algām. Ja par finansēm ir runa.

Šoreiz domāju vairāk par ikdienu, kā Gustavo dziesmā - Koks, koks, māja, māja, logs, logs... kas ar mani notiek? KAS AR MANI?

Jūs dažreiz neesat aizdomājušas par to, ka esat kā pele ritenī???

Nē, es ļoti skaidri apzinos, ka esmu pati atbildīga par savām izvēlēm. Ja kādā brīdī sajustos tā, kā apraksti, tad nav citu domu - jārīkojas tā, lai tā nejustos.

Šoreiz domāju vairāk par ikdienu, kā Gustavo dziesmā - Koks, koks, māja, māja, logs, logs... kas ar mani notiek? KAS AR MANI?

nu un kas Tev liedz "nogriezties pa labi vai kreisi pirms kārtējā koka"? Drīzāk sliecos domāt, ka negribi, nekā nav iespējas

Tev vajag palasītu kādu grāmatu par japāņu filozofiju :)

japāņiem vēl augstaki pašnāvību rādītāji, neka pie mums, labak nevajag iedvesmoties no viņiem :D

Lai justos KAUT KĀ savādāk, lai kaut kas mainītos, KAUT KAS ir jādara citādāk kā ierasts!!! Tas arī viss:)

Pluss gangsterim. Alberts arī piekrīt:

"Insanity: doing the same thing over and over again and expecting different results." - Albert Einstein

Noteikti, gandrīz katrs tā ir juties, kādā savas dzīves posmā, neticēšu, ja kāds to noliegs! ;)

Nav jau tā, ka katru dienu viens un tas pats, strādāju, mācos, attīstos, atpūšos, izklaidējos utt, bet jūtos tā it kā iesprostota tajā visā, ka nevaru neko kontrolēt. Lai ko mainītu, darītu, nonāku pie tā paša iepriekšējā.

šīs japāņu pašnāvības ir harakiri un ne vienmēr saistītas ar depresiju vairāk cieņu. :D those weird japanese people.
bet nu jā, womankind taisnība. ja kaut kas nepatīk - maini. viss atkarīgs tikai no tevis pašas, jo vaina nav ārējos apstākļos. :)

Pamēģini katru dienu kaut ko pavisam citu, kaut vai ēdienu. Ar kaut ko jau vajag sākt.

Ko piemēram tu esi mainījusi? (izņemot vīrieti un matu krāsu)

Noteikti, gandrīz katrs tā ir juties, kādā savas dzīves posmā, neticēšu, ja kāds to noliegs!

Tiešām neatceros, kad tā būtu jutusies. Esmu no pozitīvajiem darītāju tipāžiem, nevis depresīvajiem fiozofiem.

Nav jau tā, ka katru dienu viens un tas pats, strādāju, mācos, attīstos, atpūšos, izklaidējos utt, bet jūtos tā it kā iesprostota tajā visā, ka nevaru neko kontrolēt.

Ko tieši tu gribi kontrolēt, bet nespēj?

Darbu, draugus, paziņas, dzīvesvietu, sporta veidu ... sevi, attieksmi, utt. Īstenība ļoti daudz ko! Kaut kā nesanāk panākt to, ko es ieplānoju, izdomāju.. ja sanāk, tad uz īšu brīdi.

Esi iestrēgusi rutīnā. Lai atsvaidzinātu savas sajūtas pats pirmais un galvenais ir izdarīt kaut ko jaunu, vienalga ko! Izveido sarakstu ar lietām,kas varētu pārvērst Tavu pelēko dzīvi :) Sāc ar mazām,lai pašai nebūtu šoks :D
1)Piemēram, ja neesi vīna baudītāja. Sāc to baudīt. Nevis dzer, lai reibst, bet izgaršo katru malciņu,izsmaržo smaržu
2) Nopērc istabai jaunus dienas aizkarus. Un Tev liksies,ka caur tiem saule iespīd spožāk

Tā varētu turpināt un turpināt... Un tā katru dienu Tu savā dzīvē vari radīt brīnumu, un rutīna aizvērs aiz sevis durvis :)

Es domāju problēma ir tajā, ka šobrīd jūtos diezgan vientuļa, apkārt tuviem cilvēkiem viss notiek, dzimst bērni, kāzas, citi ceļo, vai gūst panākumus darbā. Bet man viss, ko biju ieplānojusi uz šiem gadiem nenotiek, vai pajūk, nekas nenotiek pēc plāna. Pati esmu no pozitīvajām domātājām, bet pēc pēdējiem notikumiem zūd tā dzirksts. :D Sajūta, ka skrienu tikai uz rinķi, nevis uz priekšu.

Jāatrod sevi, caur materiālām lietām to nevar panākt. Un nav tādas vienas formulas kā to izdarīt. Es ļoti labi saprotu ko Tu domā, jo ilgu laiku sevī esmu bijusi depresīva, pat neesmu izjutusi tādu vieglumu, vienmēr bija rūpes un neapmierinātība, nepratu tā dzīvot un smaidīt, bet es to sevi kā priecīgu un pozitīvu atradu caur daudziem nepatīkamiem grūdieniem, un pievērsos sportam, kas palīdzēja man sakārtot domas, pabūt beidzot divatā ar sevi, pacīnīties par sevi, izjust pamatvērtības ko ikdienā nespējam novērtēt. Jo visgrūtākā cīņa ir cīņa pašam ar sevi. Visas atbildes ir tikai mūsos pašos, un iespējams Tava misija šobrīd ir to atrast. Kā, laiks Tev pateiks.

Un laime nav citos bet sevī pašā!

Pārstāj plānot. Nopietni.

Man arī agrāk likās, ka ir lietas, ko vienkārši VAJAG sasniegt katram cilvēkam, citādi tu esi lūzerīgs dzīves pabērns - labs darbs ar izaugsmes iespējām vēlakais 25 g un karjera ap 30. vecumā, labs vīrietis pie sāniem, vismaz viens maģistra grāds, līdzekļi, lai ceļotu.

Tās visas ir labas lietas, bet man, ka jau var noprast, viss tas gluži pēc plāna nenotika. Tā maigi izsakoties. Bet es esmu iemācījusies pieņemt to, kas ar mani notiek, nečīkstēt, ka man nav viss pēc TĀ plāna. Man ir labas paziņas, kam viss tieši tā, kā es aprakstīju, arī ir, visi punkti pēc kārtas. Man par viņām ir prieks, bet es negribētu mainīties. Viņām, savukārt, šis tas no tā, ko man mans dzīves modelis ir ļāvis izdarīt un pieredzēt, liekas baigi wow.

Žoga otra pusē viss vienmēr ir foršāk, nekā savā dārziņā. Bet avi tiešām?

Tā neiespingšana man sanāk labi, ja uz mēnesi, tad atkal sāku domāt, kāpēc nekas nenotiek? Tad atkal doma - kaut kas ir jādara!! Nezinu, brīžiem šķiet, ka visu jau esmu izmēginājusi.

Visu izņemot - ārzemes (bet bēgt diez vai ir risinājums)