Mīļvārdiņi

aloe, Šarlote, tagad jūtos atvieglota, ka vēl kāds uz šīs pasaules nav sterili pareizs. :D Nē jau nē, bet man gribas smaidīt, kad dzirdu, ka savējie savējos tā forši uzrunā. Mana ģimene vispār ir baigie smējēji, patēvs (cik jocīgi viņu tā nosaukt, jo arī viņam, protams, ir savs mīļvārdiņš) vispār mammu mēdz saukt tik mīļi un smieklīgi reizē, ka mēs ar sīko, kad ciemojos, citreiz gandrīz pa zemi aiz smiekliem vārtāmies. :) Tie mūsu savstarpējie vārdi tādi ļoti humorīgi vienmēr. Nu jā. Es te aizrāvos ar savējiem. :) Īsāk sakot - es par mīļvārdiem, ja vieta un gadījums ļauj.

Ja godīgi, tad man īpaši nepatīk mīļvārdiņi, bet iepriekšējās attiecībās citreiz gribējās, lai ir tā jauki un tad nu kas nāca prātā. :D
Gadījās arī tādi kā zirnīts, sīpoliņš un standarta mīļumiņš un zaķītis. :D

es arī esmu visas banalitātes dzirdējusi no mīļākajiem cilvēkiem. bet, nē, man tik un tā riebjas :D vienīgais, kas man patīk, ir mīļā, jo tas skan kaut kā savādak.. :)

ģimenē mums vsp ir visādi riktīgi smieklīgie mīļvārdiņi :)

maatiiti un vinja vinju par teevinju

es laikam ljoti apvainotos,ja mani sauktu parmatiti, izklausas pec kkada dzivnieku, ja dzirdetukadu sadi nosauktu sabiedriba, domatu,ka kkadai neaudzinati laukji, vai kas tads

Viens otru dēvējam par minci. Es pat nezinu, kopš kura laika un kurienes tas ir iegājis. Bet tas ir tik ļoti iesēdies mūsos, ka nāk uz āru pilnīgi neapzināti, arī brīžos, kad nevajadzētu. :D
Īstajā vārdā viens otru saucam diezgan reti. Ja viņš mani pasauc manā vārdā, man pat paliek tā dīvaini, un liekas, ka kaut ko sliktu esmu izdarījusi. :D

Mana mamma mums abiem ar brāli ir šo 20+ gadu laikā izdomājusi ap 10-15 iesaukām un mīļvārdiņiem. Kad tiekamies, viņa mani sauc par Mazo vai Čunčiņu :D Es viņu saucu par Mā :)
Ar draugu mums ir visādas iesaukas, atvasinātas no tām standarta iesaukām. Šeit nepubliskošu. Kad uzrakstām viens otram atgādinājuma zīmītes, paraksta vietā vienmēr ir tie zvēriņi, kuru vārdos viens otru saucam. Dažreiz uzzīmējam komiksus ar tiem zvēriem galvenajās lomās. :D Draugs pat ir foršākās mīļzīmītes kaut kur noglabājis.

Nekad nav paticis, ja mani sauc mīļvārdiņos. Tas laikam tāpēc, ka reiz bija viens vīrietis, kurš mani nekad nesauca vārdā. Visu laiku tikai kaķītis, zaķītis, mīļumiņš, saulīte utt. Vienmēr esmu bijis cilvēks, kuram nepatīk tādas lietas, tāpēc tagad priecājos, ka otra puse sauc mani vārdā un es viņu tāpat. Un nemaz neizklausās kaut kā nejauki. Reizēm gan viens otram pasakām "dārgais!"/"dārgā!", bet tas tā vairāk pa jokam, ne nopietni.

maatiiti un vinja vinju par teevinju


es laikam ljoti apvainotos,ja mani sauktu parmatiti, izklausas pec kkada dzivnieku, ja dzirdetukadu sadi nosauktu sabiedriba, domatu,ka kkadai neaudzinati laukji, vai kas tads

:D

Jēziņ, mēs tak viens otru arī tā saukājam, bet tas tāpēc, ka mums ir suns un tad viņa kontekstā vīrietis ir tēviņš, es matīte. :D Hierarhija - suns ir zemāk par mātīti un tēviņu. Sabiedrībā gan mēs tā nesaukājamies.

Ā un vēl man patīk, kad nosauc par sieviņu, bet tur sanāk burtu spēle ar manu īsto vārdu :)

mans viirs, kopsh mums ir beerns, sauc mani par maati. mani tas kaitina, nu kaa var miiljoto sievieti taa saukt- mat, vai kreklu izgludinaaji manu

Vienā filmā , par karaļa galmu, tur arī princis savu sievu tā sauca :D

Mani mans puisis sauc par Minku un es viņu saucu par Runčuku.
Nepatīk, kad viņš mani saukā par mazo hormona bumbu ;D

Man personīgi riebjas visādi kaķīši, zaķīši, es nezinu, es tā nesaucu un arī man nepatīk, ka mani tā sauc.. man tas šķiet nedaudz tizli, bet nu cik cilvēku - tik viedokļu!

Es savējam esmu reduktors vai sauleszaķis. :D Mani par sauleszaķi sauc, kad pielien man, lai kaut kur tiktu, vai lai es kaut ko izdarītu :D. Nu es viņu nesaucu mīļvārdiņā. Viņam nepatīk un man liekas, ka viņam nepiestāv.

Citas te par mammu un tēti ar sāka runāt,tad nu es ar. :D
Tētis mammu bieži sauc par susuriņu,susuru :D,taču publiski vienkārši vārdā. Mamma gan par tēti vai vārdā. :(
Vispār,kādu laiku viņi abi mani sauca par māšuku,jo mazais brālis agrāk tā mani bija iesaucis. :D Itkā arī nav pārāk loģiski.

Mani sauc par sirsniņu, kas man pašai šķiet ļoti mīļi. Mīļoto saucu vārda deminutīvā, vai arī par mīļuci, minčuku, susuriņu.

Man vispār nepatīk visi tie mīļvārdiņi... Pasaka mīļvārdiņu un gaida, kad atsaukšos, lai pateiktu man ko vēlas.... Nafig nevar nosaukt vārdā un teikt savu sakāmo....

Pēdējā laikā vairs nav, bet arī pirms tagadējās bija šī figņa.

mīļā un mīļais vai sirsniņa un mīļotais.

susuriņš, bet ir vēl dažādi interesanti, piemēram, žuļiks, mīļumiņš, dupšuks! :D
tas ir tā, kā viņam noskaņa, dažreiz arī esmu, aita, bet tad seko smiekli (zinu, ka viņš joko :D )

tuncītis

Mani tracina milvardini vnk nespeju klausities vinus vai dabut vinus pari lupam. Vel pienemu kad sauc par mazuli vai mazo un dats it.

Tuncitis?! For real?! :D labi,ka par silkiti nesauka