Vai būtu kopā bez jūtām?

Var nodzivot! Un kaa vel var!

Var.
Es zinu vienu spēcīgu gadījumu. Džeks ir kopā ar savu meiteni, jau ka gadu, nu jau , bet raksta man, periodiski ,ka mani nevar aizmirst un ir gatavs šļūkt pa kreisi. Kad tam saku, kā ar sirdsapziņu un visu pārejo? kā var krāpt meiteni savu?
Tas paliek izvairīgs un saka, ka tas uz viņu sirdsapziņu.
Domādams ,kad viņam pret viņu ar nav jūtas, bet drīzāk atradis cilvēku ar kuru viņam ir labi. (jo tas cilvēks, man pazīstams bijis riktīgs mačo un nevienu nav mīlējis).
Kad esmu izteikusi,ka ja viņš būtu brīvs , tad būtu viss ,varbūt ,daudz savādak uz ko man atbild, ka viņš nebūšot brīvs , bet būšot ar to meiteni līdz mūža galam, jo tā ir viņa īsta un viņš ideāli ar viņu saprotas.
Tā ir mana atbilde,izdzīves, par šo.

Stulbi atzīt, bet liekas, ka varētu gan.

Jā, jo sekss ir. Un vīriešiem tam nevajag jūtas.

Un ja vēl kopā maksā rēķinus un katru vakaru ir siltas vakariņas uz galda, ko uztaisa draudzene.....uij cik ļoti liela JĀ ir atbilde uz šo jautājumu.

Mmmm.... Jā! Ja bez tām lielajām Mīlestības un Imīlēšanās vai pat Pieķeršanās jūtām. Lai gan tās pēdējās jau tādas stiepjamas uz abām pusēm.
Es nodzīvoju tā vairāk kā pusgadu. Ar puisi, ko zināju kā savu draugu. Sākās viss gluži nevainīgi ar to, ka mums vienkārši bija izdevīgi dzīvot kopā. Kaimiņu būšana. Bet milzīgais apjoms kopā pavadītā laika un mūsu mīla pret viskiju (nevis vienam pret otru) nospēlēja savu un mēs pie friends pielikām arī benefits. Un kāpēc gan nē? Abi tolaik brīvi putniņi, kā kā saka, jauni, smuki un neprecēti. Tomēr uzreiz sarunājām, ka te nebūs nekāda māžošanās ar mīlu, ka mēs drīkstam randiņot arī apkārt, viņš nav manējais un es neesmu viņējā. No sava draugu loka mēs īsteno attiecību modeli, šķiet, ka daudz maz veiksmīgi noslēpām, lai gan bija daži, kas uzminēja. Kad mans puisis nolēma sākt randiņošanu, es gan biju pēdējā, kas to uzzina. Par to man bija nevis rūgtumiņš, bet smiekli nāca, jo viņš briesmīgi baidījās iepazīstināt. Kad pienāca laiks, ar vieglu sirdi viens otram teicām čau-čau un izvācāmies katrs uz savu pusi.
Tomēr te laikam strādā tas, ka viss sākumā jau bija sarunāts un nevienam neradās jūtas. Ja kāds būtu sācis samīlēties otrā, īpaši, ja tā būtu es, tad būtu slikti.
Jebkuras attiecības uzsākot vajag paskatīties, parunāt par to, kas būs uz priekšu. Ne jau pēc 50 gadiem, bet pēc pusgada, tad pēc gada... Lai būtu droši, ka abiem ir līdzīga nākotnes vīzija. Tomēr no šīm attiecībām, par ko stāstīju, es iemācījos, ka jebkurās attiecībās svarīgāka par kaisli ir draudzība, tieši tai, nevis gribulim ir jābūt visa pamatā, tad būs arī sapratne, būs interesanti kopā un viss pārējais.

Agrāk man likās, ka spēšu kopā būt tikai ar vīrieti, kuru patiešām mīlu. Laiks gāja, prioritātes mainījās. Protams, kaut kādai patikai ir jābūt. Vai nu tās būtu simpātijas, draudzība vai kas cits, taču ar pilnīgi nevēlamu un nepatīkamu cilvēks, domāju, ka kopā nedzīvotu neviens. Tā nu tagad uz jautājumu par to, vai iespējams būt kopā bez jūtām, sāku jā. Ir vīrietis pret kuru nejūtu mīlestību, nav tauriņi vēderā, tāpat zinu, ka arī viņam tas viss nav. Taču par spīti tam, ir liela draudzība, komforta sajūta, labas emocijas atrodoties viens otra klātbūtnē. Un ja reiz ir cilvēks ar kuru kopā justies lieliski, tad arī mīlestība spēj nobīdīties pavisam citā plānā. Protams, pieļauju iespēju, ka reiz kādā varētu iemīlēties, tāpat arī viņš, līdz ar to apzinos, ka mūsu ceļi šķirtos, taču to uzņemtu ne jau tā, ka pazaudēju mīļoto cilvēku, bet gan labāko draugu.

Varbūt tajā momentā tas cilvēks sniedz otram tieši to, ko viņam tajā brīdī vajag. Un varbūt tajā brīdī tā nav mīlestība.

Man ir pazīstama viena sieviete, kurai ir ap 70 gadiem. Viņa visu mūžu ir nodzīvojusi laulībā ar vīrieti, kuru nemīl. Viņa pati saka, ka nekas nevar būt briesmīgāks kā būt kopā ar nemīlamu cilvēku.
Taču to jau arī neviens nepateiks jaunībā. Tas jau ir teikts arī diez gan lielā vecumā.

Es uzskatu, ka var būt kopā veselu gadu, kaut jūtas nemaz nav bijušas. Ja viss ir labi, cieņa, kā jau weee pieminēja, vienam pret otru, kas ir ļoti, ļoti svarīgi. Gads jau nav nemaz tik daudz.

Mani pārņēma domas. Ja divi cilvēki ir viens otram blakām visu mūžu bez mīlestības, tad vai ar gadiem tomēr tas otrs cilvēks neliekas tuvāks? Labi, sākumā bez mīlestības dzīvojot, bet ja attiecībās ir sapratne, kopīgas intereses un harmonija, un gadi paiet - vai pēc n'tajiem gadiem tomēr nerodas tās siltās jūtas pret to tuvāko cilvēku? Kas tad īsti ir tā mīlestība? 100%zinu, ka tā nav vienīgi taureņi vēderā.

Mana omīte ar savu vīru nodzīvoja 25. gadus , bez mīlestības un pat meitu dzemdēja ...

zel tavus vecvecakus, es ta nekad nevaretu, jo redz negrib vecumdienas but viens,tpc kopa tikai ar kkadu ir, drausmiigi :o

Kas tieši šajā apstāklī ir drausmīgi? Ja ir saskaņa, harmonija un cieņa? Iespēju gan materiālā, gan sadzīves ziņā ir daudz vairāk. Es tieši nesaprotu tos pārus, kuri visu laiku plēšas un viens otru dzen stresā, bet nu tik ļoti viens otru mīl, ka pašķirties nevar.

Mīlesība jau arī ir cieņa, draudzība, pieķeršanās. Nevis kaisle.