Kad otra ir par daudz

nē. ja griobas būt tiešam kopā tad.. it īpaši pirmajos gados.. varetu pat vispar uz ielas neiet, uz darbu neiet...ehh:D

Ja vajag atpūtu vienam no otra sākumā, kā tad var dzīvot kopā? :D

Nē, man tā nav. Kā jau Kubiete minēja, varētu neiet uz ielas, uz darbu..nekur. Būt vnk kopā :)

Nē, man tas liekas stulbi. Ja gribu būt kopā ar otru, tad esmu kopā un nedomāju par kaut kādām muļķībām. Ja negribu, tad neesmu. Lūk, tik vienkārši.

Piekrītu Kubietei.

Un jā, jau veselu gadu ir tā gribu būt kopā, negribu nekur citur iet sajūta. Un neizskatās, ka tā ātri beigsies.

El Diablo man drīz jau divi gadi kopš tā sajūta nepamet un esmu pārliecināta, ka vēl ilgs ceļš, lai tā sajūt beigtos :)

Tad ir tā sajūta ka patīk naktis:) Jo neviens nezvana, nenāk, netrauce..miers.. tikai diviem. :)

Un viss tāpēc, lai nebūtu it kā par daudz vienam otra. Kas par daudz, tas par skādi tā teikt.

(varbūt viņam ir cit uz pārējām naktīm) :D

savādāk liekas, ka dīvaina tā jūsu lōģika...

Ja negribat būt kopā, tad nevajag. Es uzskatu, ka attiecībās nav viss kārtībā, ja gribas vienam no otra atpūsties, it īpaši, ja pat negribas naktis pavadīt kopā.

A-komanda, tieši tā. Bet ja jau attiecību sākumā domā par kaut kādām pauzēm un domām par apnikšanu, nekā tur nav. :D

Dažreiz, kad sanāk kopā pavadīt pilnībā vairāk kā 1 dienu (darbadienās darbs, sestdienās man skola), tad tik un tā liekas par maz. Nu ok, mēs neesam vēl tik ilgi kopā iespējams, taču arī mana mamma saka, ka liekas, ka laika ar tēti kopā ir par maz, kaut laulībā ir 28 gadus.

4,5 gadi kopaa un joprojām otra nav par daudz. Gribas vairāk kopā.
Piekritu Kubietei.
Mes pirmo divus gadus bijām nemitīgā ''sasaistē''. Nedēļas nogales kopā, pa starpai sms, zvani nonstopā.

Man liekas, ka sākumā jau no noteikti nevajadzētu gribēt atpūtu vienam no otra. Parasti tad tiešām pāri varētu palikt kopā katru mīļu sekundi.
Varbūt nav īstais, ka jau no paša sākuma liekas, ka viņa varētu būt par daudz...

Ja ir mācības, darbs, savi hobiji utt., kur nav otrās puses, tad es nesaprotu, kā viens otram var apnikt. Ja visu laiku pavadat kopā bez pārtraukuma, tad gan saprotu to apnikšanu. Man arī ir nepieciešams laiks vienai, bet to var atrast kaut vai jau pieminētajos hobijos.

Man nekad, pat attiecību sākumā, nav bijusi tā sajūta, ka vajag būt 24/7 kopā ar to cilvēku. Ar draudzenēm netikties, nekur neiet, neko citu nedarīt, sēdēt tikai viņam blakus un skatīties acīs. Es tā nevaru. Mani tas smacē. Neesmu radusi, ka mana dzīve rotē tikai ap vīrieti un ceru, ka tā nekad nebūs.
Pavadam pietiekami daudz laika kopā, bet mums ir savi brīvie brīži, kad viņš nodarbojas ar savu hobiju un es baudu mieru un klusumu vienatnē. Tas nav traucējis mums dzīvot kopā, jo mums arī kopdzīve nenozīmē ieslēgšanos 4 sienās un sēdēšanu tikai divatā. Man tas liekas mazliet slimi, kad meitene zaudē hobijus, zaudē draugus un viņas vienīgā interese dzīvē ir čalis un vienīgais, ko viņai vajag, ir sēdēt divatā ar čali un bez čaļa nav dzīve.

Es pēc dabas esmu vienpate un man vispār cilvēku būtība var ātri izbesīt, lai kā es viņu mīlētu, tāpēc meklēju savu kaktu, kur nolīst. Arī attiecībās ir tā, ka ir par daudz. Mēs dzīvojam kopā un mana atslodze ir tie brīži, kad viņam ir vakara maiņa. Tad pa vakaru pati sadaru, kas patīk. Man vajag kādas divas pa pusei brīvas dienas nedēļā, kad varu viena pabūt. Tad uzlādējos un atkal varu čubināties divatā.
Bija brīži, kad satikāmies vien uz divām stundām diennaktī (sakrita abiem darbi tā), tad gan pēc laika sākām just, ka ilgi tā nevar.

Ja būtu iespēja būt kopā katru dienu, noteikti izmantotu. Ja jūs tā speciāli darat, taisat tās pauzes, kaut arī ir iespēja tikties, tad nezinu gan...

Ja tas ir sākums attiecībam - tad vēlamāk , manuprāt , nebūtu nonstop katru dienu tikties, jo katram vajag " need some space " un apdomāties visu.
Ja tās ir ilgstošas attiecības, tad manliekas, ka nebūtu problēmu tikties katru dienu. Tad tas ir savādāk.

Man arī šķiet, ka jums tur nav īsti labi, ja reiz tik ļoti bieži vajag atpūsties vienam no otra. Vēl jo vairāk, ja tas ir tikai attiecību sākums.

Es arī pēc dabas esmu liela vienpate, bet mans vīrietis arī pēc 10 kopdzīves gadiem man nekādi netraucē. Varbūt tādēļ, ka nu jau uztveru viņu jau kā daļu no sevis:)