Tātad,cik lasīju,ļoti daudz meiteņu jautā,kā notiek aborts,kādas ir izjūtas pēc tam...
Tātad,piektdien man veica šo "riebeklību". Ejot uz slimnīcu,biju nedaudz nobijusies,bet nekādas citas emocijas mani nepārņēma,ieejot nodaļā saņēmu kaudzi anketu-anisteziologam u.t.t,uzrakstot savu vārdu-sāku vemt,noģību,mani ielika palātā,lika gaidīt,kad nu-izsauks,paaicināja manu puisi(kopā esam 4gadus),lai aizpilda manus papīrus,māsiņa man teica,ka tā ir mana zemapziņa-zīme,ka to nevajag darīt,bet es ietiepusies neklauījos.
Beidzot mani izsauca,iegāju pretīm sēdēja 5 sievietes,visas kā viena teica,lai vēl ātri pārdomāju savu lēmumu,es teicu nē,tur nav ko domāt.Iepotēja man vēnā-aizmigu,pamodos palātā,bija vairākas meitenes,nekas nesāpēja-asiņošana bija knapa...Likās būs ok...Palaida mani mājās.
Pirmo nakti nevarēju aizmigt,redzēju visu piedzīvoto atkal un atkal,kkas šausmīgi sāpēja bet ne fiziski,naktī pamodos visa asarās-draugs pārbijies es kliedzu! Katru dienu ceļos,man viss riebjas,ejot mazgāties-pretīgi,spogulī nespēju skatīties-fujj!(nicinu sevi),ieraugot kādu bērniņu domāju kāds būtu izskatījies mūsu bērniņs,kā būtu smaidījis,varbūt čučējis.Man iekšā viss plīst!Tagad tikai saprotu,ko esmu izdarījusi,nesaprotu kāpēc man nedēļu iepriekš nebija prāta,giežu un griežu laiiku atpakaļ,domās,sapņos,bet attopos-TUKŠUMS!
Mīļās meitenes-sievietes,APDOMĀJATIES,IZSVERIET visus par,jo to,kas izdarīts-neizlabot!
30
