« iepriekšējā | 1 .. 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 | nākamā »

Patiesi par abortu!

Reģ: 06.05.2014

Tātad,cik lasīju,ļoti daudz meiteņu jautā,kā notiek aborts,kādas ir izjūtas pēc tam...
Tātad,piektdien man veica šo "riebeklību". Ejot uz slimnīcu,biju nedaudz nobijusies,bet nekādas citas emocijas mani nepārņēma,ieejot nodaļā saņēmu kaudzi anketu-anisteziologam u.t.t,uzrakstot savu vārdu-sāku vemt,noģību,mani ielika palātā,lika gaidīt,kad nu-izsauks,paaicināja manu puisi(kopā esam 4gadus),lai aizpilda manus papīrus,māsiņa man teica,ka tā ir mana zemapziņa-zīme,ka to nevajag darīt,bet es ietiepusies neklauījos.
Beidzot mani izsauca,iegāju pretīm sēdēja 5 sievietes,visas kā viena teica,lai vēl ātri pārdomāju savu lēmumu,es teicu nē,tur nav ko domāt.Iepotēja man vēnā-aizmigu,pamodos palātā,bija vairākas meitenes,nekas nesāpēja-asiņošana bija knapa...Likās būs ok...Palaida mani mājās.
Pirmo nakti nevarēju aizmigt,redzēju visu piedzīvoto atkal un atkal,kkas šausmīgi sāpēja bet ne fiziski,naktī pamodos visa asarās-draugs pārbijies es kliedzu! Katru dienu ceļos,man viss riebjas,ejot mazgāties-pretīgi,spogulī nespēju skatīties-fujj!(nicinu sevi),ieraugot kādu bērniņu domāju kāds būtu izskatījies mūsu bērniņs,kā būtu smaidījis,varbūt čučējis.Man iekšā viss plīst!Tagad tikai saprotu,ko esmu izdarījusi,nesaprotu kāpēc man nedēļu iepriekš nebija prāta,giežu un griežu laiiku atpakaļ,domās,sapņos,bet attopos-TUKŠUMS!
Mīļās meitenes-sievietes,APDOMĀJATIES,IZSVERIET visus par,jo to,kas izdarīts-neizlabot!

06.05.2014 16:12 |

besame

5075

Reģ: 19.04.2013

Ja godigi,isti neatceros, bet laikam jau, ka bija. Vienas skumjas nedzivoju, jo atmina maz palicis cik gruti bija, tiesi otradi.

07.05.2014 13:04 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

nu re, neviena jau nesaka , ka pēc tam neizaug par normālu cilvēku, tikai bērnībā tie sīkumi neliekas par sīkumiem, bet par pasaules mēroga katastrofu, vismaz man ... :)

07.05.2014 13:08 |

jonquille

649

Reģ: 19.02.2014

Man berniba ta ari bija, ka bulcina bija ka uz svetkiem, par koncam un sulam nemaz nerunajot. Esmu izaugusi un it nemaz nav palicis tas aizvainojums, ka man tik gruta berniba. Citiem ir vel grutak gajis, bet vai tapec vini/ mes izaug par sliktiem cilvekiem? Tas tada ka atkape par citu temu.

Izaugu samērā sliktos materiālos apstākļos, un to,ka man ir gan ne tikai aizvainojums, bet arī daudz traumas, esmu sākusi saprast tikai samērā nesen. Taču tam nav sakara ar to, cik labs vai slikts cilvēks izaug. Ar mīlestību vēderu nepiepildīs un ziemā neizturēs laukā.

07.05.2014 13:13 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

starpcitu par traumām , man vajadzēju ilgu laiku, lai vīrs normāli uztvertu, ka man ir lietas kuras neēdu, jo negaršo , ka es varu neapēst porciju no vairs negribu ... Viņam bērnībā bija diezgan smagi un ēda to, kas bija , savukārt man vienmēr ir prasīts ko vēlos pusdienās ... Un es tiešām jūtu atšķirību tieši attieksmē pret ēdienu ( labi, ka mums ir suns , savādāk citreiz liekas, ka mani ar acīm noēdīs )

07.05.2014 13:18 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

Man šķiet, ka trūcība bērnībā maina uztveri un padara cilvēkus .. eemmm ... - savādākus .. viņi savādāk skatās uz lietām , bet iespējams, ka es kļūdos, tas ir tikai mans novērojums

07.05.2014 13:19 |

besame

5075

Reģ: 19.04.2013

Wee, es tapatas edu ka tu. Daudz kas negarsi un ne vienmer skivis ir tukss. Manejais, kurs auga daudz labakos apstaklos brinas par mani. Vienigais varbut ta velme nodrisinat savus bernus ir daudz lielaka, lai gan jebkura mamma gribes bernam to labako.
Man pat ar milestibu vederu neviens neliepildija. :)

07.05.2014 13:25 |

jonquille

649

Reģ: 19.02.2014

Iespējams, tā ir,ka izteiktāk novērtē visu,kas ir-par lietām, ēdienu, ceļojumiem.. Es ļoti daudzas lietas uztveru kā brīnumu un no laimes,kad piedzīvoju reizem asaras tek. Bet gan jau ne visi to tā uztver.
Man ir mūžīgais nepiepildamības sindroms, tā, kā bērnībā nebija ēst tik, cik gribētos (nu,lai nejustu izsalkumu), nebija jaunu drēbju (gadu gadiem kaimiņa drēbes pieāpītas), kur nu vel tādas lietas kā auto un ekskursijas, pat velosipēdi, nekā, lai materiāli justos apmierināta. Mani izsmēja, man bija kauns un vispār, šo daļu nekādi nevaru nosaukt par laimīgo bērnību (taču, par laimi, es māku paskatīties no citiem rakursies par mammas mīlestību un citam lietām). Bet, jā, man nekad nebūs pietiekami ēdiena (un nedod, ka no mana ,šķīvja paņems), drēbju, lietu vispār. Ja es to nekontrolētu, es būu ieaugusi ēdienā un mantās.

07.05.2014 13:28 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

par šķīvi runājot, man liekas ļoti mīļi ja divi ēd no viena šķīvja , mans vīrs pāris reizas uz mani riešām sakliedz, kā es atļaujos ņemt no viņa šķīvja ... Man tiešām vajadzēja ilgu laiku , lai to saprastu un pieņemtu ...

07.05.2014 13:32 |

Kubiete

27552

Reģ: 15.06.2012

Es piemeram vienmēr ielieku nedaudz, lai varu visu apēst. UIn ja maizīte nokrīt nobučoju un pat ja negribu apēdu. Tas vairak ir audzināsanas jautajums. Bija laba pārtkikusi bērnība, tad es daudzas lietas neēdu. Tagad garšo. Joprojam sarkanie ikri piemeram riebjas. Nu trūcīga bērnība cik manits tomer zināmu nospiedumu atstāj.Tos cilvēkus var manīt, ta man liekas. Tāpat ka tos kurus agri vecaki pameta nu tur 15 vai 16 it gados, tadu nadaaudzināti un nedamīleti viņi. Atkal tikai mans viedoklis, un mani novērojumi.

07.05.2014 13:34 |

Cukurvāvere

10604

Reģ: 16.07.2009

Pārāk trūcīgi bērnībā nedzīvoju, badā nebiju, bet man arī tika savā veidā ieaudzināta cieņa pret visu, kas ēdams. Tādā ziņā esmu gandrīz visēdājs.

07.05.2014 13:35 |

Kubiete

27552

Reģ: 15.06.2012

bet man arī tika savā veidā ieaudzināta cieņa pret visu, kas ēdams.

+

Ka jau teicu tas ir labas audzināsans pamats, mīlēt maizīti un nepurgāt ēdienu.

07.05.2014 13:37 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

nu es to vairāk domāju, par to, kad ne Tu pats sev liec ēdienu, bet Tev atnes ...

07.05.2014 13:38 |

Kubiete

27552

Reģ: 15.06.2012

Kafūžos ir pusporcijs, viesos ja pasniedz paludzu litk mazliet. Jo cienu ēdienu. Nu mani ari dreseja, es 16 it gados neseksoju viena nedzivoju un īpaši netuseju. Mammai es biju pārāk svariga lai nezinatu kas ar mani ik mirkli notiek.

07.05.2014 13:41 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

:d :D tici man es arī esmu savai mammai svarīga , tieši tapēc man tagad ir viss tas , kas ir, citiem pat 30 gados tā nav ... un es esmu saviem vecākiem par to pateicīga, kā arī nedomāju, ka man būtu jājūtas vainīgai, ja neapēdu visu, kas uz šķīvja , bet Tev taisnība, tā ir katra audzināšana un katra skatījums uz lietām , kas vienam visa pasaule otram spļāviens jūrā ... ;)
Life is life ... :)

07.05.2014 13:45 |

jonquille

649

Reģ: 19.02.2014

Arī es 16 gados dzīvoju atsevišķi no mammas, man bija attiecības un vispār, es biju morāli krietni vecāka par saviem gadiem, varbūt pat maziet nogurusi.. Atceros,ka šeit sāku rakstī 17 gadu vecumā, bet citas cosmietes domāja,ka man ir 25 un 30 gadi..
Un tas viss nav tāpēc,ka mani nemīlētu vai mammai neinteresētu, tā ir cita veida atbildība, ko izjūtu. Kopš tā laika, visos veidos cenšos atbalstīt mammu un jaunākos brāļus, izskolot. Te varētu vispār rakstīt un rakstīt, katrai būtu sava pieredze.
Taču saviem bērniem es negribētu dot tādu likteni kā sev, jo tas ir balanss uz naža asmens. Aborts nav risinājums, protams. Un tomēr, sievietei ir jāpadomā tālejoši.

07.05.2014 13:53 |

Kubiete

27552

Reģ: 15.06.2012

ieši tapēc man tagad ir viss tas , kas ir, citiem pat 30 gados tā nav

Nu jau, nu jau. Dzivokli tagad ka zinu jau 20 it gados daudzām ir, dažas ap 25 pašas pērk par savu naudu. Braukā ar auto ko pašas nopelnijušas, un ir tiesības. Tev vēl ai ku daudz kā nav...:D

07.05.2014 13:55 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

Aborts nav risinājums, protams. Un tomēr, sievietei ir jāpadomā tālejoši.

Tieši tā , jo bērni ne pie kā nav vainīgi , tas ka izaugot daudzi saprot vecākus nenozīmē, ka bērnībā jutās komfortabli un mēs zinām , ka bērni mēdz būt nežēlīgāki par pieaugušajiem ...

un es ar savu vīru sāku tikties, kad man bija 17 gadu un tiešām tajā brīdī vēlējos un biju gatava nopietnām attiecībām līdz kapa malai ... :D

07.05.2014 13:57 |

Harmony

1997

Reģ: 30.06.2009

Ja nevar nodrošināt labu bērnību,tad labāk tiešām aborts.Mana mamma gribēja taisīt abortu,viņai bija 17,kad palika stāvoklī ar mani,pirms tam viņai jau bija bijis viens aborts,tēvs neatļāva abortēt mani.Jāsaka,ka viss ko es no savas bērnības atceros ir skandāli par naudas trūkumu un baltmaizes gals pilns ar faronskudrām un citas nepatīkamas atmiņas,kuras es pat negribu pieminēt,bet kuras neapšaubāmi ir sagrāvušas manus uzskatus par to,kas ir ģimene.

07.05.2014 14:28 |

Lazto

2126

Reģ: 03.05.2013

Nabadzīgums, protams, ir ļoti slikti, tas tiešām varētu būt viens no aborta iemesliem, bet manuprāt, mīlestības trūkums ir trakāks par nabadzību... Tad gan aborts noteikti būs daudz labāks, nekā nemīlēts bērns, kuram tā iemesla dēļ būs neizdevusies dzīve un traumas.

07.05.2014 14:35 |