Mēs arī esam viens otram pirmie. 3 gadi kopā un viss, viņam vajadzēja izskrieties. Ja godīgi, pat nezinu, kā sagājām atpakaļ kopā, bet nu jau ar visu šķiršanos būs 5 gadi vasarā un es tikai priecājos, ka viņš izskrējās, es arī paskraidīju apkārt, pabaudīju dzīvi, jo bijām jau jauni. Protams, esam vēl jauni :D Bet ieguvums ir no tā - mēs izbaudījām to, kā būtu vienam bez otra. Tagad dzīvojam kopā, esmu viņa sieviņa. Mani viss apmierina.
Šķiet, ka tā notiek bieži ar pirmajām attiecībām. Nebūs jau tā, ka saiesiet kopā, varbūt tomēr nesaiesiet, bet nu nevajag parādīt, ka bez viņa nav dzives - es arī tā domāju, tagad par sevi smejos. Ne nomirsi, ne arī paliksi vecmeitās, ja nekas nesanāks jums tur. Tā ir dzīve. Jāmāk ir palaist vaļā, ja grib iet. Ja atnāks, atnāks atpakaļ, bet tad viss būs tavās rokās. Un, ja dzīvi izbaudīsi, tad arī uzreiz nemaz tik ļoti tev to džeku nevajadzēs. Šķiršanās no pirmajām attiecībām māca to, ka nekas nav mūžīgs. Nu nav tas pasaules gals - liekas, ka tā ir lielākā mācība, ko ieguvu, esot brīva.