Man bija tā laime savu sapņu darbu izbaudīt ļoti ātri un pēc pusotragada es sapratu,ka tāda sapņu darba nemaz nav. Vismaz man ne. Katrs darbs ir ar savām nejaukajām pusēm, kas liek reizēm iekrist depresijā vai vienā dienā saprast,ka esi rutīnā. Šobrīd esmu nonākusi pie secinājuma, ka man galvenais ir darīt kaut ko tādu, lai man būtu interesanti un tā kā es ātri mēdzu zaudēt interesi, lai man būtu labi, man ir samērā bieži jāmaina darba vieta.
Noteikti ir cilvēki, kuri strādā savu darbu un liekot uz sirds var teikt,ka tas ir viņu sapņu darbs. Bet lieta jau nav darbā, bet gan pašā cilvēkā. Tas kā viņš sevi noskaņo :)
Diemžēl zinu daudzus cilvēkus,kas savu sirdslietu pārvērš par darbu un beigās sapņu darbs ir tikai rutinizēta ik diena. Baigās pārdomas par šo tēmu pēdējā laikā :D