ko jūs darāt, kad uz sirds tik daudz kas sakrājies attiecībā pret kādu, bet nav iespējas to visu šai personai pateikt? Kā lai tiek pāri šai briesmīgajai sajūtai?
Kāpēc jūs sakiet, ka ir jānogaida? Manuprāt, labāk pateikt visu, nekā gadiem krāt šo sāpi sevī. LuisLambo, tiešām nav iespēja satikt to personu? Kaut vai kaut kā caur draugiem? Uzrakstīt sociālajos portālos vēstuli?
Ljoti ljoti vajag? Tev kaut kas dziivee no taa mainiisies ja pateiksi? Atskaitot iespeejamo atvieglojumu, kaut ko no taa ieguusi? Ja nee, tad liecies mieraa un beidz par to domaat.
Man arī ir kkāda līdzīga situācija, bet es turu to visu sevī un neko nesaku. Slikti varbūt, bet liekas, ka to visu sagremot un aizmirst būtu daudz labāk (manā gadījumā).
Bet nu vispār jau saka, ka labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto...
Par cik es zinu kaa kura persona mana dzive reage uz maniem sirds krajumiem, tad jau zinu teikt vai nee, tagad macos neteikt, jo ir kads cilveks mana dzive, kurs periodiski mani sapina un, kad tas sakrajas uz sirds un esmu meginajusi teikt, ta pat palieku vainiga es! Tapec vairs neko nesaku, turi sevi viss:)
16
