kā atgūt emocijas?

243

Reģ: 13.04.2014

labs vakars/nakts tām kas vēl neguļ!
lieta tāda, ka pirms 6 gadiem traģiski bojā gāja mana vecākā māsa, bijām ļoti tuvas un toreiz dikti pārdzīvoju, mēnesi ne ar vienu nerunāju, tikai ar māsu savās domās, bet tas jau ir cits stāsts. tagad atpakaļ pie manas problēmas. kopš tā laika es vispār neizrādu nekādas emocijas. nu jā, kaut kādas ikdienišķās situācijās pasmejos, pagruzos, bet mani vispār nevar pārsteigt, nu nekā, citas meitenes man apkārt priecājas par visu - jaunām kurpēm, pavasari, labām atzīmēm, bet man ir viss tas pats, bet es vienkārši neizjūtu ne sajūsmu, ne prieku par to. līdz ar to man arī ir grüti atrast draugus un nodibināt kontaktus, jo bail pieķerties cilvēkiem, esmu ļoti introverta.
toreiz, kad nobruka maxima, vai tagad tā pazudusī lidmašīna, vai arī tas, kas notiek Ukrainā. tas viss man neizraisa nekādas emocijas, vispār nekādas - vienaldzība. man tas liekas bezmazvai pašsaprotami, ka tam tā ir normāli būt.
śodien paškīros no puiša, ar kuru gandrīz divus gadus bijām attiecībās, bet man nav vispār itin nekādu emociju, pat asaru neesmu nolējusi. puisis bija ar asarām acīs, kaut arī pats bija tas, kurš ierosināja to, bet es tikai stāvēju ar nulle emocijām.
kā man atgūt kaut nedaudz dzīvesprieka? kaut nedaudz emociju? man jāmeklē speciālista palīdzība?

01.05.2014 00:51 |

Mila

866

Reģ: 31.01.2014

Psihologs tikai veiks n-tos testus, likt pagrābt smiltiņas, klausīties un analizēt mūziku, u.tml., no kuras (vismaz es) absolūti neko neieguvu. Katram, protams, ir sava pieeja un metodes, bet šajā gadījumā es tiešām saku "PAR" psihoterapeitam.

Smilšu; mūzikas terapija. Ar to nodarbojas arī terapeiti. Psihologi bieži vien ir arī psihoterapeiti, psihoterapeitiem bieži vien ir arī psihiatru izglītība. Tur tas viss saplūst, turklāt katram ārstam ir sava darbības sfēra (terapijas veids). Tāpēc es parasti, ja meklēju ārstu, skatos uz konkrētā cilvēka izglītību un vispār informāciju par viņu - ko viņš atbalsta, ko nē utt., nevis vados pēc sausiem "psihologs", "terapeits", "psihiatrs".

Es, piem, autorei ieteicu iet sākumā pie psihologa, jo nedomāju, ka viņas situācijā uzreiz jāsāk ar smago artilēriju. Neviens jau neliedz pēc tam pārvietoties uz "smagākiem" līdzekļiem.

01.05.2014 12:20 |

Beāte21

243

Reģ: 13.04.2014

Es nespēju nevienu sev pielaist klāt, tās pašas emocijas- tikai ik dienā reizi pa reizei, dažu brīd liekas, ka viss ir labi, bet tad atkal pilnīgi par visu vienalga.
Jau divus gadus nesvinu savas dzimšanas dienas, nav nekādas svētku sajūtas, pilnīgi nekā.

šo lasot sajutos, it kā tu ar maniem pirkstiem šo esi rakstījusi, tieši tādas pašas sajūtas.. likās, ka tās ir pieaugšanas izpausmes, bet pēdējā laikā apzinos, ka tā ir milzīga problēma jau kopš tās nelaimīgās dienas.

Meitenes, paldies jums, ņemšu vērā ieteikumus un pēc maija svētkiem sākšu rīkoties saistībā ar psihoterapeita lietām

01.05.2014 12:21 |

Mila

866

Reģ: 31.01.2014

Kubiet, šodien tev tiešām visās diskusijās laužas ārā agresija. Slikta nakts bija?

01.05.2014 12:21 |

Kubiete

27552

Reģ: 15.06.2012

Puķe bet tu murgo pilnigu sviestu. Nu besīī :D

01.05.2014 12:44 |

Keratīns

384

Reģ: 10.03.2014

17 gadi tas jau vēl nav nekāds vecums. Līdz 25 gadu vecumam jebkurš indivīds ir centrēts vairāk uz sevi (tas par tām katastrofām un visu pārējo). Man Tēvs nomira, kad man bija nepilni 8. Līdz 25 gadu vecumam man bija 0 emociju uz pilnīgi visu. Tagad parādās šādas tādas, bet selektīvas. Galvenais ir atrast savu vietu dzīvē, darīt to kas sniedz gandarījumu un sajūtu, ka tavs darbs kādam noder un palīdz.

01.05.2014 14:39 |

Beāte21

243

Reģ: 13.04.2014

ka tavs darbs kādam noder un palīdz.

laikam vienīgā lieta, kas tiešām izraisa emocijas ir par šo tēmu, es gribu būt ārsts, bērnu onkologs, jo šajā jomā, salīdzinot ar citām, ir diezgan smagi gadījumi un nāves. gribu palīdzēt citiem, lai neviens nekad nejūt to, ko jutu es, zaudējot māsu, kaut arī tas nebija ne tuvu saistīts ar onkoloģiskām problēmām

01.05.2014 14:46 |