Attiecības ar mammu.

skyy, nu es teiktu, ka māte tā uzvedīsies kamēr Tu ļausi kāpt uz galvas ..

Jā, es arī esmu pagriezusies un aizgājusi, sarunu neturpinot. Bērnībā esmu arī ieslēgusies mājā, viņu nelaižot iekšā, kamēr viņa nerunās ar mani mierīgi :D

Kad man bija šādas situācijas, es parasti spiedu uz jūtām, piemēram es vienmēr teicu, lai beidz mani salīdzināt ar citiem un lai novērtē to kas ir, nevis to, kā nav.. un tad vienmēr man tas kautkā izdevās, pamēģini tā, varbūt tikai pielāgo savai situācijai..

Parasti kad eju prom, viņa uzbļauj un saka, ka neļāva man nekur iet, bet nākošreiz es pateikšu , ka kamēr viņa bļaus es viņā nemaz neklausīšos, lai pasauc kad ir nomierinājusies, smieklīgi jau ir, bet es domāju , ka arī viņa nokaunēsies par savu uzvedību un ar laiku jau paliks mierīgāk. Nu paldies par jūsu ieteikumiem, ja kādai ir vēl kas sakāms droši! :)

Man (apmēram tāda pašā vecumā) nekādu strīdu nav bijis. Labi,varbūt daži ir bijuši.. :D Bet tad vienmēr es pie sevis domāju "mamma mani mīl,tātad arī grib mani izaudzināt pēc iespējas labāk." un domāju,kas ir tas,kas konkrētajā situācijā viņai manī nepatīk. Ja nespēju to pati atrast - jautāju. Vienkārši pajautā! Jautā,kas ir tas,ko viņa vēlās tev iemācīt/pārmācīt.(protams,ne strīda karstumā,bet pēc brītiņa)
Es tad bieži saprotu,ka tiešām manī ir bijis,kas tāds ar ko nevar dzīvot turpmāk.. Citreiz arī viņa saprot,ka ir pārsteigusies,un tiešām sacepusies par kaut ko nenozīmīgu.

Neviena normāla māte,tēvs savam bērnam nevēl ļaunu. ;)

Daudzām patiesībā laikam ir bijušas šādas situācijas, tad jau mani bez iemesla rāj un pārdzīvo par to, ka esmu tāda kāda nu esmu.

Skky, un jā.. Dažreiz,ja tiešām netiec cauri,un zini,ka vaina tevī,taču nevari laboties,tad uz vecākiem tiešām iedarbojās "es zinu,ka tu mani nemaz nemīli" , "es tev neesmu nekas" utt.. :D Bet tādā bēdīgā tonī.

Bet tas problēmu nerisina,tikai 'ievelk', vēlāk tāpat būs jārisina,jo problēma par sevi atgādina. ;) Tāpēc labāk dari kā sākumā teicu. ;)

Skyy, zinu tavu situāciju caurcauri. Tikai manā gadījumā, šādā vidē un ar šādu māti dzīvoju dienu no dienas un raksturs viņai tāds ir bijis cik vien viņu atceros.

Ko varu ieteikt?
Iemācīties sadzīvot un tiešām, TIEŠĀM censties pašai sevi stutēt, būt "your own best friend", tādā nozīmē, ka neņemt galvā viņas sacīto, ļaut tam visam iet sev pāri un tādejādi nenolaisties līdz viņas līmenim. Esi labāks cilvēks, tas vismaz ir tas, ko regulāri atkārtoju pati pie sevis, lai spētu izdzīvot tam visam cauri. VEIKSMI! :)

Dažreiz,ja tiešām netiec cauri,un zini,ka vaina tevī,taču nevari laboties,tad uz vecākiem tiešām iedarbojās "es zinu,ka tu mani nemaz nemīli" , "es tev neesmu nekas" utt..

Nezinu, kā citiem, bet man šis nekad nav darbojies :D

Dažreiz,ja tiešām netiec cauri,un zini,ka vaina tevī,taču nevari laboties,tad uz vecākiem tiešām iedarbojās "es zinu,ka tu mani nemaz nemīli" , "es tev neesmu nekas" utt..

vienmēr darbojas, vēl es bieži teicu, ka ja mani mamma naar saprats, tad lai nebrīnās , ka mājās nerādos .... , biju īsta šantāžiste un bieži darīju par spīti .... , bet es nesaku, ka tas ir labākais varinats

Manhattanite, varbūt nevari notēlot "ievainoto bēdīgo" :D
Tas vienmēr darbojas(ja neizmanto pa bieži :D) Atceros,kad bro gribēja ātrāk tik mājās no skolas(kādā 1.kl) ,un skolotāja nelaida.. Tad gudrelis izdomāja un teica "jums nemaz nav sirds"(ar savām bēdīgajām ačtelēm) ,un skolotāja palaida. :D

savādniece, nav problēma mācēšanā, vienkārši uz manējo tas absolūti nestrādā :D
Par to "tu mani nemīli" vienreiz vēl pateica - "nu varbūt nemīlu ar', un?" :D Es tev saku, manējā ir īpašs gadījums.

čau, pastāsti, ko Tu ikdienā dari, kā uzvedies?

Man ap to vecumu arī bija vieni vienīgi strīdi ar mammu, vismaz divreiz dienā (no rīta ejot uz skolu, vakarā pēc skolas), kasķējāmies par sīkumiem, bet toties līdz asarām. Tagad ir pagājis apmēram 15 gadi, joprojām kasķējamies par sīkumiem. Kopā vairs nedzīvojam, kamēr katra savās mājās, sazvanamies vismaz reizi diena un esam labakās draudzenes, kā viņa atbrauc pieskatīt mazbērnu, ta sākas kašķis līdz histērijai.

Mums vienkārši ir dazādi raksturi, dažādi uzskati par dzīvi, dažādi uzskati par visu. Bet ar visu to, mammu mīlu, un mēs abas (par spīti visiem strīdiem un kašķiem) cenšamies viena otru atbalstīt, palīdzēt, uzklausīt, vienvārdsakot, draudzējamies.

Ko darīt - nezinu. Mūsu gadījuma tie ir abām smagi raksturi, ietiepīgums, vēl šis tas, bet nu.. ar gadiem paliek vieglāk. Paliek skaidrs, ka nē, skaidrojhies cik gribi, nekas nemainīsies. Joprojām abas mācamies pievērt acis uz visām tam stulbībam, ko otra dara :)

@skyy

nju varbuut ar mammu vajag izrunaaties, bez iemesla jau neviens nepsiho!varbuut vinai probleemas kaut kaadas darbaa, attieciibaas utt..?

man ir līdzīgi, brālis tikpat vecs cik tava māsa, bet viņš ir jaunākais ģimenē līdz ar to arī vienmēr būs vecāku luteklītis, jo ir pēdējais un pēc viņa nav neviena vēl mazāka, ap ko ņemties un darīties.
uz mani šad tad arī sakliedz, bet man ir tāds raksturs (vai arī tīņu stulbums, man arī 16), ka neļauju kāpt sev uz galvas un kaut ko uzspiest. vienmēr strīdos pretī, aizstāvu savu viedokli, bet.. mamma un tētis ir vienīgie cilvēki, kuru viedoklī es paklausos. man taču nav tam jāpiekrīt - esmu pieaudzis cilvēks (tādā ziņā, ka protu par sevi pastāvēt un izstrebt savārīto putru), varu palikt pie sava viedokļa. agrāk mamma arī bļāva, bet pēdējo reizi vienkārši aizgriezos un aizgāju prom, kopš tās reizes viņa ir sapratusi, ka ar bļaušanu ne velna nevar panākt. tagad arī reizem viņa mēģina mani dresēt visādi, bet brālis ir mazulītis un viņš neko pats nevar izdarīt, nu ļoti izlutināts, tomēr es palieku pie sava.
un ar apvainošanos ir tā, ka mums abām ar mammu ir smagi raksturi, neprotam piekāpties, tāpēc bieži nākas vienai uz otru apvainoties un justies vainīgai, bet neviena nekad neiet atvainoties, jo tas ir pāri mūsu godam, tā nu mēs dzīvojamies un vienā brīdī visi strīdi un apvainojumi aizmirstas un atkal varam kopā gulēt dīvānā, smieties un ķircināt viena otru :)
galvenais neņemt visu tik ļoti pierē. viedoklī ieklausīties, bet neļauties spiedienam, ja tas viedoklis nesakrīt ar Tavējo. viss būs labi! :)

ja nu gribas kaut ko parunāties, tad droši vari atsist vēstulīti, man arī kaitina, drīzāk izraisa tādu slēptu greizsirdību tas, ka mamma skrien no priekšas un pakaļas tikai ap brāli :D

Parasti ar mammām veidojas īpaši saspringtas attiecības ne jau pusaudžu hormonu vai stulbuma dēļ, bet gan tāpēc, ka ap to laiku mammām menopauze (izpaužas kā karstuma viļņi, emocionāla nelīdzsvarotība, utt.). Viņās notiek lielas hormonālas pārmaiņas- primitīvi izsakoties- tīnes kļūst par sievietēm, bet viņu mātes "beidz" būt par sievietēm, jo līdz ar menopauzi iestājas auglības beigas. Apzināti vai neapzināti, bet sievietes to ļoti pārdzīvo, jo tas nozīmē, ka viņām nekad vairs nebūs bērnu un līdz ar to daļēji zūd izjūta kā sievietei. Un iedomājies, šāda depresīva sieviete, kas beidz kļūt par sievieti un vienlaikus spogulī ierauga arvien vairāk krunciņas, sirmus matus, ik dienas savā priekšā redz jaunu, laimīgu, skaistu, sievišķīgu cilvēku. Viņa saprot, ka vairs nav jauna (tātad veca), jo tu vairs neesi bērns, bet gan pieaugusi, starojoša sieviete (nekas, ka likums pilngadību nosaka no 18 gadiem). Tev viss vēl priekšā, bet viņas dzīve jau ir pagātne. Tavai mammai skauž! Ļoti, ļoti! Un tā skaudība lien ārā kā neadekvāti dusmu uzplūdi. Kaut kādā mērā viņa pat ienīst tevi, jo tu ikdienas esi viņas atgādinājums par zudušo jaunību.
Es zinu, ko runāju, jo no visiem strīdiem, ko savā mūžā esmu redzējusi dažādās ģimenēs, ar retiem izņēmumiem taisnība ir bijusi mātei. Parasti strīdu jēga bija mātes vēlme parādīt savu varu pār meitu, uztiept savas vēlmes otram.
Uz emocijām spiest ir vērts, ja mātei ir sirds krūtīs. Ja nav, tad pašai būs tikai sāpīgāk.
Iesaku maksimāli izvairīties no komunikācijas ar viņu un maksimāli maz uzturēties viņas sabiedrībā. Pēc diviem gadiem varēsi pārvākties uz citurieni.

Man mamma vienreiz pusaudzes gados meta ar pannu :D Vispār attiecības bija zem katras kritikas, bet esmu jau minējusi, ka pusaudzes gados biju monstrs-visi hormoni laikam skrēja pa manām smadzenēm. Tagad attiecības ir brīnišķīgas, esmu pieaugusi, cits cilvēks, viņa bieži man ir teikusi, ka ir pārsteigta par to, kāda es esmu izaugusi :) Mamma ir kļuvusi par uzticamāko cilvēku manā dzīvē, atbalsta mani, varu zvanīt nakts laikā un zinu, ka viņa vienmēr pacels, ja vajadzēs atskries uz Rīgu naktī. Tādējādi, manā gadījumā un daudzu manu paziņu gadījumā esmu pamanījusi, ka attiecības uzlabojas, kad mums pārgāja pusaudžu gadi, kad esam asākas, tiešākas un spītīgākas, bet ne vienmēr.

Parasti ar mammām veidojas īpaši saspringtas attiecības ne jau pusaudžu hormonu vai stulbuma dēļ, bet gan tāpēc, ka ap to laiku mammām menopauze (izpaužas kā karstuma viļņi, emocionāla nelīdzsvarotība, utt.). Viņās notiek lielas hormonālas pārmaiņas- primitīvi izsakoties- tīnes kļūst par sievietēm, bet viņu mātes "beidz" būt par sievietēm, jo līdz ar menopauzi iestājas auglības beigas. Apzināti vai neapzināti, bet sievietes to ļoti pārdzīvo, jo tas nozīmē, ka viņām nekad vairs nebūs bērnu un līdz ar to daļēji zūd izjūta kā sievietei. Un iedomājies, šāda depresīva sieviete, kas beidz kļūt par sievieti un vienlaikus spogulī ierauga arvien vairāk krunciņas, sirmus matus, ik dienas savā priekšā redz jaunu, laimīgu, skaistu, sievišķīgu cilvēku. Viņa saprot, ka vairs nav jauna (tātad veca), jo tu vairs neesi bērns, bet gan pieaugusi, starojoša sieviete (nekas, ka likums pilngadību nosaka no 18 gadiem). Tev viss vēl priekšā, bet viņas dzīve jau ir pagātne. Tavai mammai skauž! Ļoti, ļoti! Un tā skaudība lien ārā kā neadekvāti dusmu uzplūdi. Kaut kādā mērā viņa pat ienīst tevi, jo tu ikdienas esi viņas atgādinājums par zudušo jaunību.
Es zinu, ko runāju, jo no visiem strīdiem, ko savā mūžā esmu redzējusi dažādās ģimenēs, ar retiem izņēmumiem taisnība ir bijusi mātei. Parasti strīdu jēga bija mātes vēlme parādīt savu varu pār meitu, uztiept savas vēlmes otram.
Uz emocijām spiest ir vērts, ja mātei ir sirds krūtīs. Ja nav, tad pašai būs tikai sāpīgāk.
Iesaku maksimāli izvairīties no komunikācijas ar viņu un maksimāli maz uzturēties viņas sabiedrībā. Pēc diviem gadiem varēsi pārvākties uz citurieni.

wtf?

Njaa, tas tas vecums, kad mammas "bez iemesla" bljauj, nelaizh kaut kur un slikti izturas. Tas tapec, ka pacmitnieki iedomajusies, ka ir pieaugushi un visu zin!