Karma?!

Tas ir par to vienkāršo patiesību, ka, ja esi nelaimīgs, jāķeras vērsim pie ragiem un kaut kas jāmaina? Vai par ceļošanu laikā?

Nē, neticu. Vispār nesaprotu cilvēkus, kas tic reizē gan bībelei, gan tajā pašā laikā karmām.

pazīstamai meitenei bija..
sekas gan uzskatu,ka vairāk emocionālas.. bet lai cik dīvaini nebūtu, tad pēc dažiem mēnešiem atkal palika stāvoklī paturēja, un tagad audzina burvīgu meitiņu, bebim viss ok.

haaa, nepareizā temā :D

Neticu.
Man tā liekas stulba atruna. Kā kaut kas noiet greizi(nedod dievs, divas reizes līdzīgi), tā uzreiz kkāda karma vainīga un jāveic kaut kāda mistiska attīrīšanās un no tā viss atrisināsies.
Problēmas vajag risināt normāli, nevis meklēt kaut kādu karmu.
Dzīve nav rožu dārzs un notiek arī sliktas lietas, un tur nav uzreiz karma jāsauc.

Fleur, kāpēc tu domā, ka ticu Bībelei?

Nekad neesmu iespringusi, pardzivojusi par pagatni. Toties dzivoju arvien labak. :) Loti labi sadzivoju ar domu, ka pagatne neesmu pielavusi nevienu pasu kludu - ta vienkarsi ir dzive, ne man kadam jaatskaitas, ne jakarto kads eksamens.

Troy, raksta doma bija vairāk par to, ka ja dzīvē notiek dažādas nelaimes, neveicas vispār, tad kaut kur iepriekš cilvēks ir pieļāvis kļūdu un tā ir jāizlabo, lai dzīve atgrieztos iepriekšejās sliedēs.
Un neiet runa par kaut kādu mistisku attīrīšanos, bet par reāliem kļūdas meklējumiem un izlabošanu.

Kā nu kuras nelaimes. Ar dažām tā varētu būt (ja pašam cilvēkam zemapziņā tās agrākās kļūdas traucē), bet nevajag to attiecināt uz visu nepatīkamo, kas vien dzīvē notiek.

Es ticu karmai un reinkarnācijai. Nepiederu pie tiem, kas vaino karmu savās nelaimēs, bet vienkārši esmu iemācījusies skatīties uz notikumiem citādāk. Ja kaut kas dzīvē uzkrītoši atkārtojas, tad pievēršu tam uzmanību. Nekādus bonusus no augšas negaidu. Katrs jau pieņem sev to, kas viņam šķiet atbilstošāks, es esmu karmiste. Vismaz ticēšana karmai mani nespiež iestāties kaut kādās sektās vai citās mošķu padarīšanās.

194, tad atvainojos, sajaucu :) Bet tas nav retums.
Karmas nešķiet loģiskas tīri no tā aspekta, ka bieži vien tie labsirdīgie, naivie cilvēki pār savu galvu saņem vairāk samazgu , izmantošanu, nekā iedomīgie, kurus mēdz cienīt vairāk.

Nē, mans skatījums ir pavisam citāds - ka dzīve sastāv lielākoties no nejaušībām un mazākā mērā no apzinātas rīkošanās. Tas man ļauj nepārdzīvot par lietām, ko nevaru mainīt, un risināt problēmas, nevis domāt, ka tās pazudīs pašas no sevis.

Es ticu. Es nezinu, vai ticu reinkarnācijai un citām tādām lietām, bet ticu karmai kā principam "ko sēsi, to pļausi". Man tas liekas ļoti loģiski, jo katrai rīcībai ir savas sekas. Visu enerģiju, ko palaižam pasaulē, saņemam atpakaļ. Ja, piemēram, kādam nodaram sliktu, tas nenozīmē, ka mums viņš atdarīs sliktu vai ka mums tas sliktums nāks tai pašā izskatā, tas, iespējams, nāks ar stresu par kādu citu lietu vai tml., bet katrā ziņā tas nekur nepazudīs.

Ticu karmai.

Fleur, es drīzāk neticu ne vienai, ne otrai. :)
Vienkārši, interesanti palasīt viedokļus.

ticu karmai. ticu, ka pasaule ir apaļa un viss reiz nāk atpakaļ, laibais - dubultā!

Problēmas, nelaimju jūras, stresi ir arī pašiem labestīgākajiem cilvēkiem. Cik gan nav tādu naivo, neveiksmīgo nelaimes čupiņu, kas nevienam nekad nav pāri darījuši. Protams, ja cilvēks ir darījis daudz riebeklību un iemantojis ienaidniekus, tad attiecīgi tie atriebīgākie arī atdarīs ar to pašu, bet citādi- mums viekārši ir vieglāk domāt, ka tas, kas mums ir darījis pāri, reiz saņems pēc nopelniem. Lai gan saprotu, ka palasot karmu, dvēseliskās grāmatas, rodas tāda vieduma, atklāsmes sajūta, bet, noņemot tās brilles no acīm, dzīve rāda tomēr ko citu.

Varētu teikt jā, bet.. vēl vairāk uzskatu, ka Rietumi karmu piesauc par daudz, par biežu, ja runājam tieši kontekstā - iepriekšējā dzīve.

Vairāk man tomēr patīk domāt, ka jāpievēršas šai pašai ar visām 4, jau no tās vien pietiek "karmas," domājams.

Atbildot konkrēti - nu, protams, likumsakarīgi, ja kaut kas nav tā, kā tas iecerēs, ja nenes harmoniju, ja dzīve iet šķērsi, ir jāskatās atpakaļ un kļūdas jārod, jārisina. Tur jau daudz prāta nevajag - ja kaut kas nav labi, tātad kaut kur ir kļūda.

Kā apzināt kļūdas? To jau nevar nejust, es ticu - katrs zina, kur ir vaina, tikai jābūt pret sevi godīgam. Tik banāli. Un nākotnei jau vienmēr nav jākļūst labākai ..vai sliktākai. Tā kļūst tikai tāda, kādu mēs to radam. Viss nenotiek tikai uz labu, tāpat kā viss nenotiek tikai uz sliktu.

Jā, ticu. Vienkārši sakot- ko sēsi, to pļausi un what goes around comes around .
Nu tā taču ir!
Ja to visu analizē dziļāk, tad, par cik ticu iepriekšējām dzīvēm un reinkarnācijai, tad domāju katrā konkrētajā dzīvē cilvēka problēmas un uzdevumi, ar ko jātiek galā, ir tie, kas nav iepriekšējā dzīvē apgūti vai tajā sfērā kaut kas ne tā tika sastrādāts.

Problēmas, nelaimju jūras, stresi ir arī pašiem labestīgākajiem cilvēkiem. Cik gan nav tādu naivo, neveiksmīgo nelaimes čupiņu, kas nevienam nekad nav pāri darījuši. Protams, ja cilvēks ir darījis daudz riebeklību un iemantojis ienaidniekus, tad attiecīgi tie atriebīgākie arī atdarīs ar to pašu, bet citādi- mums viekārši ir vieglāk domāt, ka tas, kas mums ir darījis pāri, reiz saņems pēc nopelniem. Lai gan saprotu, ka palasot karmu, dvēseliskās grāmatas, rodas tāda vieduma, atklāsmes sajūta, bet, noņemot tās brilles no acīm, dzīve rāda tomēr ko citu.

Tieši to pašu esmu pamanījusi. It kā izlasi grāmatas un viss tiek izskaidrots, bet dzīvē tas nestrādā. Ir daudz patiešām labu cilvēku, kam gāžas likstas, kuras nav no sliktas rīcības. Es tieši esmu arī pamanījusi, ja cilvēks ir riebīgāks, nejaukāks utt., tam nekas nenāks atpakaļ. Kāpēc miljonāri un netīru darījumu cilvēki nebaidās no karmas, piemēram, narkotiku tirgoņi izposta cilvēkus, bet nesaņem neko pretī. Tad jau ticamāka ir iepriekšējā dzīve, bet tas īsti nav godīgi, jo tu nezini, par ko tu saņem, ja zinātu būtu vieglāk visu paciest.