Miss mia, kad mana pirmā mīlestība pēc 4 gadu kopdzīves mani pameta, es vispār kļuvu par monstru. Man pat kauns rakstīt, kāda es biju-alkohols, cigaretes, klubi, pat kautiņi :D Es biju drausmīga. Kad atskatos uz šo laiku, saprotu, ka vēl vairāk pazemoju sevi pati, nekā viņš. Tieši pretēji, dari visu, lai kļūtu vēl skaistāka, gudrāka, patīkamāka citiem- lai tas kretīns pats pēc tam redz, ko zaudējis un es zinu, ka visgrūtākais ir saņemties nepiedot, precīzāk, piedot var, jo tas pašu nomierinās, bet nelaid viņu vairs savā dzīvē, jo, tici man, lai cik tas sentimentāli neizklausītos, Tu atradīsi labāku :) Tā notiek dzīvē. Atceros, ka katru rītu 7 cēlos un raudāju dušā, raudāju darbā, darbiniekiem neredzot, mājās atbraucu un raudāju.. Tas pāriet, jo laiks tiešām dziedē brūces. Manā gadījumā tas bija vismaz pusgads, bet tagad man smiekli nāk atceroties, KĀ ES VARĒJU DĒĻ TĀDA vīrieša raudāt :D