Ar vīrieša brāli man ir normālas attiecības, pat foršas, varam kopā pasmieties, viens otru pavilkt uz zoba.
Manas lielākās galvassāpes viņa ģimenē ir viņa brālēns, ar ko viņš ir diezgan tuvs. Es pat agrāk iedomāties nevarēju, ka kāds cilvēks manī var izsaukt tādu reakciju, vislabprātāk, es viņu nekad mūžā vairs nesatiktu, bet sanāk tā, ka, ja ir kādas garākas brīvdienas, svētki, viņš ar ģimeni vienmēr brauc un pavada šīs dienas pie mums, mans vīrietis ir sajūsmā, es vienkārši cenšos, lai man sejā neparādās, cik ļoti man viņš riebjas. Iemesli? Viņš vienmēr par visu jūtas visgudrākais, viņam ir vispareizākais viedoklis, viņš jūtas tik gudrs, ka var atļauties mācīt un izteikt komentārus par citiem un vispār jūtas baigais priekšnieks, kaut gan reāli ir kaut kāds auns. Un viņš vājprātā kašķīgs, sīkumains, piekasīgs. Ja viņš pavairāk iedzer, tad vispār ir vāks. Jūtas kā pasaules radītājs. Vienīgie labie mirkļi viņa kompānijā ir, kad viņam ir paģiras, tad vismaz stāv klusu.
Kad par viņu iedomājos, man reāli fiziski nelabi paliek un, kad uzzinu, ka man kārtējo reizi kādi svētki vai brīvdienas būs jāpavada ar viņu, man vienkārši gribas, lai viss ātrāk ir galā. Mans vīrietis par manām antipātijām neko nenojauš un tā lai arī paliek, negribu viņu nostādīt neērtā situācijā, jo viņam tas cilvēks ir svarīgs, viņš ir daļa no viņa ģimenes, tā kā tas ir mans upuris mūsu attiecību dēļ.