Mans draugs uzradaas, kad man bija 20 gadi. 18 gados arii ljoti beedaajos, ka nav drauga, nesapratu, kas par vainu - it kaa normaala, sameeraa smuka meitene, bet nu kaa nebija taa nebija taa puisha. Un man pashai likaas, ka vaina ir manii. Es loti labi atceros, cik tas bija iisteniibaa traki. Kameer visas draudzenes draudzeejaas ar vienu puisi peec otra, es biju viena.
Izklausiisies pilniigi banaali, bet mans puisis uzradaas, kad vinu vismazaak gaidiiju. 12. klase un pirmais studiju gads bija taads saliidzinoshi laimiigaakais manaa muuzhaa - es biju prieciiga, forsha, dziivojos un pat neiedomaajos par puisi, jo bija tik forsha dziive taapat, tad arii likaas - na*uj man tagad puisi, dziive ir awesome. Un tad vinsh uzradaas. Kad ar vinu iepazinos, pie sevis nodomaaju "ooo, forshi, buus man vasaras miilestiibina", bet beigaas viss izveertaas nopietni un peec diviem meeneshiem shogad jau buus 4 gadi kopsh esam kopaa.
Un kad es biju tavaa vecumaa (un arii agraak) man meitenes teica to pashu, ko es: "atnaaks, kad vismazaak gaidiisi", bet es neticeeju. Pienemu, ka tu arii netici. Bet nu man taa sanaaca. Taa, ka viss ko varu teikt - tu esi forsha, baudi dziivi, un gan jau uzradiisies :)