vienkārši liela bēda / par kaķīti

Mana personīgā pieredze saistībā ar amputāciju. Lai gan jums ir smagāks variants jo amputācijai ir pakļauta kāja, mūsu kaķenei bija aste.
Tā īsumā tas viss sagadījās, tā, ka kaķene bija pazudusi 24 h, kad atgriezās, pēc laika pamanījām, ka nav labi ar asti. Ārstu slēdziens vai nu kāds sitis vai nu sakāvusies un brūcē tikusi infekcija. Bija divi varianti amputācija vai iemidzināšana. Es izvēlējos amputāciju, pie vetārsta raudāju pamatīgi, kad uzzināju, kas ir gaidāms. Naudas tobrīd arī nebija, aizņēmāmies + sarunājām ar klīniku, ka operācijas izdevumus nomaksāsim mēneša laikā. Pirmā nedēļa pēc operācijas bija briesmīga. Šuves jātīra, kreveles jāņem nost, kaķis pārbijies, atnāca vaļā šuve, brūce pirmajā nedēļā strutoja. Kaķene pie manis nenāca, gāja tikai pie tā, kurš netīrīja brūces vai nešpricēja. Pēc divām nedēļām viss uzlabojās, brūce sāka labi dzīt. Vēl pēc divām nedēļām, varēja jau noņemt apkakli. Kā kaķene priecājās, lēkāja un trakoja pa māju, viss bija pa vecam. Ar šo vēlos pateikt, ka, lai arī amputācija ir smaga lieta, bet ja tas var izglābt tavu mīluli, tad tas ir jādara. Par lieko svaru minkam, to var regulēt ar pareizu barošanu.

Man atkal liekas, ka humānāk būtu iemidzināt, jo bez tās kājas viņam būs šausmīgi grūti.

+

Mēs ar vīru spriežam pagaidām par labu amputācijai, jo mugurkauls nav skarts. Kaķīte ēd labi, nokārtojas labi, ir aktīva, tikai traucē tā kājiņa. Arī cilvēkiem gadās nelaimes gadījumi, kad ir jāamputē kāda ekstremitāte, vai, nedod dievs, ir kāda paralīze. Ja es redzēšu, ka dzīvības uguns dziest acīs, es laidīšu viņu vaļā, bet tagad redzu, ka viņa vēlās dzīvot. Ja ārsts teiks, piemēram, dzīvot atlicis pusgadu, cik nav bijušu "brīnumu", kad nodzīvo 3 gadus. Esmu strādājusi medicīnā, piedzīvojusi kā cilvēks ar pussmadzeņu puslodi izdzīvo un reaģē uz tuviniekiem. Es nespēju to izdarīt, jo jūtu, ka tas nav pareizi. Zem manas sirds pukst vēl viena, es nespēju atņemt kādam to pukstēšanu, ja jūtu, ka nē - tas nav pareizais risinājums. Arī ķirurgs mums ir labs, kad vīrs teica - nu, ja būs ļaundabīgs, tad eitanāzija, ārsts atbildēja, tas ir pēdējais variants, ja noņem visu locītavu gūžas un mugurkauliņš ir neskarts, kaķis dzīvos. Būs jāveic regulāras pārbaudes, bet kaķis var nodzīvot ne 1 gadu vien. Šodien ir izredzes 50 un 50. Nāks rītdiena, gaidīsim rezultātus.

Es droši vien pakonsultētos ar vetārstu par to, kā kaķi ietekmēs tā kājas amputācija, vai kaķis spēs adoptēties utt. Domāju jau, ka jā. Iemidzināt tikai tāpēc, ka nebūs vienas kājiņas, uzskatu, ka nav pareizi, jo kaķis pats par sevi jūtas labi, nekas nesāp. Varēsiet visādi lutināt, gan jau ar laiku pieradīs, un kas zina, varbūt nodzīvos ilgu un garu mūžu. Turēšu īkšķus.

draudzenei mincis bez vienas kājiņas- dzīvespriecīgs,šiverīgs, draiskāks un spēlēties kārāks kā daudzi "normālie" kaķi.
turies, veicat amputāciju un skatāties, varbūt mincis ar visu šo ķibeli itin labi sadzīvos

Ķirsīt, jūtu līdzi.
Lai izdodas ar to operāciju. Mani gan tajā visā biedē viens - kaķenītes mazkustīgums. Viņai būs grūti adaptēties jaunajā situācijā. Bet vismaz mēģiniet. Ja tiešām redzēsiet, ka viņa pēc tam ļoti mokās, tad gan tomēr eitanāzija. Jo es saprotu, ka Tu mīli savu dzīvnieciņu, taču ir brīži, kad savs egoisms ir jāizslēdz un jāpadomā par citiem. Ja viņai tā būs agonija, vai Tu būsi laimīga?
Man pirms tagadējā runčuka, vairākus gadus atpakaļ, bija smuks veselīgs pelēks runcis. Mani kaķi vienmēr ir bijuši istabas kaķi, bet viņš pamanījās pamukt. Tika zem mašīnas un tas pats - operācija un pakaļkājiņu noņēma. Divus mēnešus tas viss dzija, pēc tam vēl pus gadu gaidīju, kad viņš pieradīs. Tikai pēc tam man vetārsts teica, ka humānāk pret zvēriņu tomēr būtu eitanāzija, jo arī viņš pēc kastrācijas bija aptaukojies un viņam bija ļoti grūti vispār kaut kur pārvietoties. Visu laiku tikai mocījās. Brīžiem nespēja tikt līdz kastītei.
Bet Tu tomēr pamēģini - varbūt Tev tomēr paveiksies un viņa pieradīs. Turies!

Ķirsītis, man ļoti žēl Jūsu ģimenes.
Man vīra vecākiem bija slima kucīte.
Es to visu redzēju no malas, skats briesmīgs...
Babsi bija vēzis, vīra tēvs ne par ko negribēja viņu iemidzināt, tērēja nenormālas summas, lai viņai nesāpētu.
Viņa reiz man iekoda rokā, kad nesu mājās, laikam zāļu iedarbība bija beigusies.
Galvenokārt, par slimo Babsi rūpējās vīra māte, viņa gan ir stipra sieviete. Es to nevarētu izturēt. Beigās kucīte jau bija pavisam kopjama.

Man viegli teikt, bet padomājiet par to kā zvēriņš jutīsies visu to laiku.

Pacietību un veiksmi Jūsu ģimenei!

Mīļās meitenes, paldies par laba vēlējumiem. Es ticu, ka mums viss izdosies. Ne velti vīrs teica par kaķīti, ka viņai ir deviņkaķu spēks. Dakterei, kas palīdzēja veikt RTG tā iegrābās rokās. Es vēl mājās domāju tīrot konteineri, no kā tik daudz asiņu. Atklājās, ka ne no kaķa, bet no ārsta. Viņai sveši nepatīk, man žēl, ka daktere atcerēsies viņu uz visu mūžu ne ar tām labākajām atmiņām, bet savu dzīvīgumu kaķīte pierādīja :) mēs mēģināsim, ja neizdosies, es viņu nemocīšu. Es vēlos, lai viņa ir laimīga un izbauda dzīvi. Mazkustīgums ir labojams, pagaidām visa mūsu lielā ģimene dzīvo ļoti šaurās telpās (+ 2 vid.lieluma suņuki), un kaķīte dzīvojas tikai pa māju, no āra bail un tāpēc netusējas apkārt, tiksim lielākā platībā un tad jau varēs diet uz pilnu klapi :)

Nu, tad, lai izdodas! Ziņo kādi rezultāti!
Par to, ka viņai ir lielais svars vajadzēja gan padomāt ātrāk, tas nav veselīgi. Mums ar vīru ar ir kaķis, sterilizēts un viņš ir slaids, jo barojam ar speciālo barību, nedodam pad daudz un viņu bērni nodarbina. :)

Ja kaķim kaitē jebkurā gadījumā, tad nav ko dzīvnieku mocīt sacu emociju pēc, vienkārši iemidzināt.

PS. ar to, ka kaķis sakodis vetārstu nav jālepojas, bet drīzāk jākaunas par to. Ir jauki, ja tas ir aktīvs un dzīvīgs, bet tas jau ir par daudz! Es tādu kaķi vairs neņemtu pie sevis vizītē!

Ja tomēr nākas iemidzināt, tad ieteiktu nevis vest uz klīniku, bet pieaicināt vetārstu uz māju, kur kaķis būtu savā vidē un aiztaupītos lieki pārdzīvojumi gan jums pašiem, gan kaķītim. Kā arī es noteikti savu dzīvnieku no sākuma gribētu iemidzināt un tikai tad tad veikt eitanāziju.
Turu īkšķus par to, lai kaķītim viss būtu kārtībā! :)

Turies! Mazā un sevis pašas dēļ! Turu īkšķus, lai arī kaķītim viss ok būttu!!

Kaa,es tevi saprotu,manejais miilums aizgaja uz citiem medibu laukiem nesen.Velprojam nespeju pardzivot,reizem skiet,ka no sapem sabrukshu.
Es tiesham par dzivniekiem pardzivoju vairaak, nekaa par cilvekiem.Vini mums nevar pateikt, kas saap un kas notiek,.

Galvenais turies, ceru, ka tavs miiluminsh izveselosies.

Kaķis nesakoda, bet saskrāpēja. Pirmo reizi mūžā brauca ar mašīnu un tie bija palieli gabali. Viņai ir paniskas bailes no mašīnām, svešiem cilvēkiem. Stress dara savu un ne es, ne dakteris viņu nenosodīja, par to pat nevar būt runas. Kā jau minēju, kaķītis nav jauns, viņai rit 9 gadiņš. Un viņa nav pārbarota, jau kopš mazotnes viņai bija paaugstināts cukura līmenis, barību dozējam un pērkam tikai vetaptiekā. Mazkustīgums īstenībā bija audzēja sekas, jo kā var dzīvnieciņš paskriet, ja viņam sāp pakaļkāja? Kamēr jauns tikmēr slaids. Tāpat kā cilvēkam arī dzīvniekam kaites sāk parādīties vecumā, ne par velti saka, ka vecums nenāk viens :)

Trīne, ja Tu būtu ārsts, es pie Tevis neietu. :)
Kā jau minēju, esmu strādājusi medicīnā ( ar cilvēkiem), reanimācijā. Tur cilvēki ne tikai lamājās, bet apdraudēja arī personāla veselību un dzīvību. Spļaudījās, uzbruka, sita un spēra. Nu un, es saprotu, ka cilvēkam ir sāpju delīrijs, šoks, trauma, bet tāpēc nevaru atteikties pildīt savus darba pienākumus. Tā kā uzdrīkstos teikt, ka dzīvnieka vitalitāte ir atkarīga no reakcijas pret ārējo vidi. Ja dzīvnieks ir apātisks, lēnīgs, nereaģē - lūk, tie ir slikti rādītāji.
Domāju, ja būtu ārsta vietā, par bīstamiem audzējiem, kuru dēļ būtu nepieciešama eitanāzija, es minētu tos, kas saistīti ar galvenajām sistēmām - gremošana, nervu sistēma, izvadsistēma, asinsrite, elpošana. Perifērais skelets (ne CNS) nav visbīstamākais. Te jau minēja piemēru par astīti, manam kaķītim ir gūžas locītava. Ja audzējs neskar CNS, izredzes ir virs 50%.

Starp citu, biju nepatīkami pārsteigta par lielo skaitu sūdzību par dr.Beinerta vadītajām vetklīnikām. Nemaz nezināju, ka to ir tik daudz. :( vīrs arī nebija apmierināts ar to 1x, kad mūsu dakteris nestrādāja un nevarēja pieņemt sunīti un tad nācās vest uz Ģertrūdes klīniku. Kādas ir atsauksmes vispār par šo ārstu jeb mums vienkārši tā gadījās?

Trīne, ja Tu būtu ārsts, es pie Tevis neietu.

Iet nevajag, neesmu psihiatrs!

Trine, izklausas, ka tev dziivnieki nepatiik.

Manuprat,tas ir normali, jo vinam tachu ir taads stress un bailes, kad nabaga dzivniecinu kaut kur aizved.

Trine, izklausas, ka tev dziivnieki nepatiik.

Nevis dzīvnieki, bet gan tupi cilvēki!

Šodien pamodos ar pazīstamām skaņām. Kaķīte uz visām trim bija aizlekusi no istabas uz virtuvi un pieprasīja manai mammai brokastis un tā dikti skaļi un no sirds. :) Gaidīsim zvanu no daktera par analīzēm, šonakt ik pa laikam pamodos un pirmā doma - kaut tās būtu labas.

Lasot šo bezgala skumjo diskusiju, atcerējos nesen lasītu rakstu kādā no ziņu portāliem. Diemžēl rakstu vairs nevaru atrast :( Bet tur bija rakstīts par kaķenīti, kurai kaimiņš ar gaisa šauteni iešāvis mugurā un pakaļejās kājiņas kaķenītei bija paralizētas. Saimniecei bija izvēle iemidzināt vai kopt kaķīti. Viņa izvēlējās otro variantu. Saimniece kaķīti baro, nes uz podiņu, jo kaķenīte pati nevar nokārtoties. BET kaķenīte ir dzīvespriecīga, staigā uz divām ķepiņām, velkot līdzi ķermenīti un ir absolūti laimīgs dzīvnieciņš, pat mušas ķerot! Domāju, ka dzīvnieki spēj adaptēties arī šādos apstākļos, galvenais, ka viņi jūt cilvēka mīlestību. Cits jautājums, Ķirsīt, cik daudz tu pati esi gatava un spējīga upurēties kaķīša labā, rēķinot, ka tev drīz būs mazs bēbītis. Zinu, ka es nepadotos...