Sveikas,Cosmo meitenes!
Pavasaris ir tas laiks,kad mums visām gribas pārmaiņas,viss ir skaists u.t.t. Tad nu lūk,mana problēma,kura katru pavasari atkārtojas...
Ar savu pirmo un laikam arī vienīgo mīlestību kopā bijām 5 ar pusi gadus...maijā būtu 6 gadi. Bet kā jau saprotat,esam izšķīrušies,nu jai 1 mēnesi. Bijām skaists pāris :D ...bet kopā neviens mūs nebija redzējis,tikai zināja,ka esam kopā...dzīvoju mazā miestā...tur visi visu zin,bet ne par to :D (Es atvainojos,ja es šeit nesakarīgi rakstu,bet meklēju ievadu,kā izklāstīt savu problēmu,lai Jūs saprastu) :))
Nu lūk...par to pavasara problēmu,kas nu jau ir kā tradīcija...2011.gadā es iepazinos ar vienu čali. Tā bija kaut kāda ķimija no pirmā acu skatiena. Dēļ šīš jauniegūtās aizraušanās es izšķīros no sava ilggadējā puiša. Bez skandāla,jo viņš nav attiecību analizētājs...drīzāk plūst pa straumi. Kad šķīrāmies,tad viņš paziņoja: "Es tev pakaļ neskriešu,neceri"...es nodomāju,pffff! Bet kad es šo frāzi atceros šodien,tad saprotu,ka tik tiešām...pakaļ viņš man nav skrējis...divas reizes mani paņēma atpakaļ,jo es pirmā sāku viņu meklēt...
Tālāk...izšķīros ar "ķīmijas čali"...nav jēgas pieminēt,kas ko un kā...rezultātā ATKAL biju kopā ar līdz šim vienīgo manas dzīves vīrieti!
Lieta tāda,ka mans ilggadējais ir tusētājs,pirmajā vietā ir draugi,iedzeršanas u.t.t. Bet es savukārt esmu mājas cilvēks un uz dzertiņiem mani nevar pierunāt aiziet un nodot pa bundžām...tāpēc daudzi arī nesaprot ko mēs darām kopā vispār...darījām. šajā pavasarī (martā) viņš bija galīgi auksts,nedēļām mani nemeklēja,nezvanīja,nerakstīja,pilnīgi svešs...un man nolaidās rokas,jo likās,ka nekam nav jēgas,lai iet ratā u.t.t. Atkal parādījās 3 spēlētājs,kas man lika sajust,ka es dzīvoju nevis eksistēju...uz brīdi. Mans ilggadējais pēc 3 nedēļu klusēšanas atsūtījs sms: "Šķiramies kā draugi,viss,atved mantas,bla bla blaa"! No tā brīža biju brīva,kas priekš manis ir kautkas nepazīstams,biedējošs...Kā jau brīva meitene,es atļāvu sevi aplidot "jūtu ķīmijas čalim",bet šodien es saprotu,ka es pa šo laiku,kamēr nebiju atkal viņu satikusi,esmu izaugusi un meklēju kautko citu...tas kas pirms pāris gadiem likās "Ohoho!",tad man tagad gribas sev jautāt:"Nu nopietni,kas tas tāds? Priekš kam man tādu,kas sev kafiju nemāk uztaisīt..." :D
Esmu pie beigām,šis nesaprotamajam stāstam :D
...kad es iedomājos,ka manam vienīgajam ir pie apvāršņa kāda cita,tad es esmu gatava uzsprāgt,katru dienu jo vairāk domāju,kāpēc es nebiju pielaidīgāka,neparunāju,negaidīju...
...pie tam šis ir variants tāds...vai nu mēs precamies un sitamies pa dzīvi tāpat kā līdz šim,vai ejam katrs uz savu pusi,pat nesasveicinoties...Jo tik tiešām,es nevaru bez viņa dzīvot,lai kā man liekas,ka varu..
Meitenes,ja Jūs kaut drusciņ no šī stāsta sapratāt,tad padalieties. Ko darīt...
9
