Lasu šobrīd grāmatu "šantarāms". Neesmu izlasījusi līdz galam, tādēļ savu viedokli neizteikšu, bet šim pagaidām piekrītu: "Grāmatas sižets ir balstīts patiesos notikumos- paša autora dzīvē- un dzīve viņam nav bijusi nekāda vienmuļā. Pēc šķiršanās no sievas sācis lietot heroīnu un, lai spētu uzturēt šo visnotaļ dārgo atkarību, laupījis bankas. Par bruņotajām laupīšanām pasēdējis Austrālijas cietumā, no kura visnotaļ pārdrošā veidā gaišā dienas laikā izbēdzis, grāmatas autors ierodas Bombejā, kur uzsāk ārzemniekam pavisam netipisku dzīvi- paspēj gan mitināties graustu rajonos, gan nodibināt labdarības klīniku, gan iesaistīties mafijā un pa vidu vēl aizskriet uz Afganistānu karot ar krieviem.
Stāsts ir krāšņš un piedzīvojumiem bagāts, ja nebūtu zināms, ka autors pats to visu piedzīvojis, ne viens vien šo stāstu atmestu malā ar vārdiem, ka “tā jau dzīvē nenotiek” un nevajag te muļķības stāstīt, ja… Šī grāmata ir vēl viens pierādījums, ka dzīve var būt krāsaināka un notikumiem bagātāka par jebkuru grāmatu vai filmu.
Visprecīzākais šī romāna raksturojums laikam būtu- tas ir visīstākais Bolivudas kino tikai grāmatas formātā. Te ir gan dejošana, gan dziedāšana, gan kaušanās, gan lielā mīlestība, īsāk sakot- viss, kas atrodams košajā un skaļajā Bolivudas kino. Un šinī grāmatā ir atrodama brīnišķīga humora izjūta. Komiskas situācijas dažādo kultūru dēļ rodas vai ik uz soļa, un tie perfekti attēloti runasveidi brīžiem patiešām spēj smīdināt."