Palīdziet ar kādu iedvesmojošu vārdu..

Iedzer tak.

Par iepriekšējo komentāru vispār neizteikšos.

Kas attiecas uz autori, saprotu to, kā tas ir, ja nezini, ko gribi, spēka nav, iedvesmas arī ne...
Pie mums tā vispār ir ļoti izplatīta problēma, manuprāt. Dzeršana NElīdzēs. Pamaini kaut ko, lai kļūtu pašpietiekamāka - pavasaris ir īstais laiks, kad sākt apmeklēt kursus/nodarbības, apgūt ko jaunu, kaut vai nopirkt foršu, skaistu kleitiņu - banāls piemērs, tomēr dažreiz ar to arī viss sākas. VEIKSMI! :)

Sāc krāsot olas! (Tik sākumā lai noskuj)

Nē, nu goda vārds, ko tās jaunās var čīkstēt! :D

Jūtos ļoti līdzīgi jau labu laiku. Ar alkoholu gan neaizraujos, bet viss pārējais sakrīt ar Tavu situāciju.
Nezinu, ko lai iesaka. Katrs pats sevi pazīst vislabāk, un zina, kas var pašam palīdzēt. :)

Man bi tavas problēmas. :D

Man bi tavas problēmas.

Un kādas problēmas tad tev ir?

Daudzi paceļ sev pašapziņu sākot nodarboties ar sportu kaut vai skriešanu vai vingrošanu mājās. Kad redz rezultātus, tad sports iepatīkas.

Štanks Neteikšu :-P

Iesaku Tev atpūsties. Dari to, kas tev patīk! Nevajag sēdēt mājās un raudāt. Dzīve turpinās. Neskaties atpakaļ, bet uz priekšu! Ēst pārmērīgi arī nevajag, pēc tam tikai attapsies ar riepām uz punča un tad jau tiešām nebūsi priecīga. Izrunājies ar kādu un pasaki visu ko domā, ko jūti, tas arī nedaudz palīdzēs. Uzturies svaigā gaisā. :)

LuisLambo, neviens nav teicis, ka pieaugušo dzīve ir viegla un rozēm kaisīta. Tas ir tikai normāli, ka tevi māc šaubas un tu negribi kļūdīties ar savām izvēlēm, jo noteikti savā jaunības ideālismā jau iztēlojies, kā izmācīsies to, kas tev patīk, dabūsi labi apmaksātu darbu savā sfērā un dzīvosi visu savu atlikušo dzīvi laimīgi. Diemžēl dzīve nav nekāda pasaka un tikai ļoti nelielai daļai cilvēku šie iepriekšminētie plāni realizējas.
Tas ir tikai normāli, ka tu jūties apjukusi, bet tu neko neiegūsi un neuzzināsi, ko vēlies, ja sēdēsi mājās, domājot par to, kurš būs vislabākais variants. Tev ir vienkārši jāriskē un jādara. Arī es savos 22 gados vēl jo projām nezinu, ko no dzīves vēlos. Studēju to, kas man tagad riebjas līdz sirds dziļumiem un noteikti šajā jomā nestrādāšu, un esmu izmēģinājusi arī apgūt profesiju, kas man sirdij ir tuvāka. Tas ir tikai normāli mēģināt un pieļaut kļūdas, jo tikai tā vislabāk var saprast, kas pašam der un kas nē. Priecājies, ka vēl vari dzīvot pie vecākiem un vismaz šī pieaugušo dzīve, kad jāmaksā pašai par pārtiku un dzīvokli, tev pagaidām iet secen. Un padomā, lūdzu, ar galvo. Nesabojā savu dzīvi ar alkoholu. Tas nav nekārs risinājums, tas tikai visu padara vēl sliktāku.
Man pašai savulaik ļoti palīdzēja skriešana un km skaitīšana. Nospraudu mērķi pēc mērķa un, kad tos sasniedzu, jutos ļoti labi, jo jutu, ka dzīve nestāv uz vietas un kaut ko tajā sasniedzu.

Tev jāatrod kāda jauna nodarbošanās, aizraušanās, lai nebūtu jādomā par problēmām. Izmēģini kaut ko jaunu, ja iespējams paceļo. Izbaudi to, ka esi jauna un visu vēl var piedzīvot!

Mdā, daža laba tiešām paspīdēja ar savu intelektu...

Depresija var uznākt katram, kāpēc uzreiz ir jābrūk meitenei virsū? Autorei iesaku atrast kaut ko, kas liek dzīvot, jaunu aizraušanos (ne-narkotisku, atkarību rosinošu), kādu hobiju, izlemt, par ko vēlies būt nākotnē, izveidot mērķus un tiekties uz tiem.

Man un draudzenei ir tieši tāda pati problēma. Skolu pabeidzām un drīz jau gads riņķī kad daram reāli neko. Vienīgais kas mums palīdzēja bija cenšanās saprast pirmais kurā valstī gribam būt, tad sākām domāt ko varam tur darīt, vai ir kādi draugi tur, kur varam no sākuma padzīvot un iekārtoties. Tad domājām kādas zināšanas mums ir priekš šīs valsts, vai varam iekļauties darba tirgū. Bet visnotaļ jāsāk ar mazumiņu. Pati gribēju sākt ar lielu blīkšķi un labi ka vecāki atrunāja, labāk sākt ar mazumiņu, uzkrāt pieredzi, zināšanas, iegūt labus kontaktus. :)
Draugi palīdzēs tev šajā grūtajā brīdī, bet centies atslābt, jo saspringumā neviena doma nenāks galvā. Labāk ej pastaigājies, izklaidējies vai ko, bet tiešām nesēdi mājās un tik ļoti neiespringsti uz to - ko darīt, atnāks pats. Ja nē dzīve izkārtos, lai tu pati netīšām tur tiktu. :)

katrā vecumā savas problēmas, kā arī citu problēmas nav mēraukla. un tas, ka tā problēma no pieaugušā skatupunkta nav pat īsti definējama, kā problēma, nenozīmē, ka tam otram tā nav katastrofa.

Vai tad 20 gadīgi, pieauguši cilvēki arī šitā dara?
Man likās, ka tāds trakums tikai 10 - 17 gadīgajiem...