Man patīk vērot cilvēkus. Pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka ir daudzi cilvēki, kas izskatās drūmi, norūpējušies, nav tā mirdzuma acīs, prieka, dzīvīguma un enerģijas, bet ir arī cilvēki, kas ir ar taisnu muguru, mirdzumu acīs... Esmu droša, ka arī jums ir zināms vismaz 1 cilvēks, uz kuru paskatoties rodas vēlme pasmaidīt. Tas nav teātris, bet gan attieksme, iekšēja pārliecība. Vēlētos teikt, ka tā ir mīlestība pret sevi un apkārt esošo, ar ko sastopas šis cilvēks. Vērojot padomāju arī par sevi. Pašlaik mani vairāk raksturo pirmais raksturojums, taču arī es esmu bijusi starojoša, bet tad, kad biju attiecībās. Izteikts attiecību cilvēks, kurš pilnvērtīgs jūtas tad, kad līdzās ir otrs. Novērtēta un laimīga jūtos tad, kad esmu centusies par prieku mīļotajam un viņš ir mani novērtējis, bet laime jau ir iekšēja sajūta. Jāpucējas, jālutina sevi ne vīrieša dēļ, bet sevis dēļ. Šo daļu esmu izlaidusi un neesmu iemācījusies, bet šo vēlos mainīt. Tā ir attieksme un mīlestība pret sevi, kā man trūkst. Lūk, kas dod šo mirdzumu un gaišumu. Vai to var iemācīties? Grāmatas, mūzika, filmas....?
493
