Vai tas maz ir iespējams?
Savu draugu mīlu, ar viņu ir tāda droša sajūta. Un nav par ko sūdzēties. Kopā nodzīvoti jau pāris gadi, parādās runas par ģimenes plānošanu, viss skaisti. Laikam,jo...
Vēl ir tas otrs, tas otrs, aizraušanās,cilvēks kurš man liek sevi atcerēties un domāt. Viņš aizpilda to, ko savās attiecībās nevaru dabūt, precīzāk sarunas par man tuvu tēmu. Un viņš ir manī iemīlējies. Neliegšos, man tas glaimo, taču pati nevēlētos pamest savējo un mesties cita rokās tikai tādēļ, ka man šķiet simpātisks viņa domu gājiens. Un man patīk diskutēt ar viņu.
No otras puses, es jūtos slikti sava vīrieša priekšā, ka runājos ar citu. Kaut zinu, ka viņš pats tā dara. Varbūt pat tā ir sava veida atriebība un pat parādās tāda dumpinieciska sajūta. Jā, esmu greizsirdīga un vēlos visu uzmanību tikai sev, bet saprotu arī, ka tā ir tikai mana problēma, tāpēc neko nepārmetu, traukus neplēšu. Vienīgi pati jūtos kā krāpēja (noteikti, ka pārāk skaļš apzīmējums), kas atkal ir tikai mana problēma, jo neko aizliegtu attiecību robežās neesmu pārkāpusi.
Noteikti teiksiet "ej prom no tā cilvēka, tu viņu nemīli, tu neesi normāla, tā nav mīlestība, viņš ir pelnījis ko labāku". Vai tā ir taisnība? Sakiet visu kas sakāms, dāmas!
18
