Par kāzām

Man kāzas svarīgas, garīgo uzsktu dēļ.

Mēs apprecējāmies pēc 1.5 gadu draudzēšanās. Ko man tas nozīmēja? Solījumu, ka mēs esam un būsim viens otram, solījumu, ka vīrietis vēlas ar mani pavadīt kopā visu mūžu.
No neemocionālā viedokļa? Stabilitāti un solījumu, ka uzņemamies atbildību viens par otru un kopējām lietām.

Man liekas,ka kāzas ir nākamais solis attiecībās. Tāda kā izaugsme.
10 gadus būt draudziņu statusā man liekas tā nenopietni. 40 gados iepazīstināt savu vīrieti kādam ar tekstu- tas ir mans draugs, Jānis. Tā ir mana draudzene - Ginta.
Man liekas,ka tas tā normāli attīsta attiecības un ir tāds,kā nākamais līmenis.
Kā arī statuss...es personīgi nebūtu ar mieru 10 gadus būt draudzenes statusā. Tāda draudziņu būšana nebūtu priekš mums.
Es gan nenosodu tos, kas neprecās, bet man ir svarīgi būt sievai kaut kad. Oficiāli.
Tā apziņa, ka es oficiāli esmu kopā ar viņu. Viņš ir mans vīrs. Mēs esam viena ģimene un mums ir viens uzvārds. Mēs esam jauns sākums. Bērni, mazbērni....pa solim vien, pa solim vien. Attīstība.

No moralās puses - sajūta, ka vismaz dotaja brīdī Viņš domā, ka grib ar mani būt kopā vienmēr.

No juridiskās puses - daudz aspekti (kopīgs īpašums, nelaimes gadījumi, kad slimnīcā pieņemt lēmumus var ģimene, bet ne "draudzene", pārceļoties uz atsevišķām valstīm strādāt vīzas jautājumos var būt atšķirība, utt.)

Bet ļoti steigties ar kāzām es arī, ja godīgi, neredzu jēgu.

No emocionālās puses raugoties, manupràt nav būtiskas atšķirības būt laulībā vai ne. Taču praktiskajai pusei ir nozīme( visi mantiskie, mantošanas jautàjumi.. ) Tàdēļ,piemēram, nesaprotu tās, kas apgalvo, ka laulībai nav nozīmes. Pēc tam pašas lielām acīm brīnàs, ka vīram nomirstot,viņa radinieki izdzen no màjas, kurà ieguldīti ne tikai vīra līdzekļi. To, ka šādas situācijas ir aktuālas, pierādìja arī šā gada Notāru dienas, kas bija veltītas nereģistrēto attiecību problemātikai.

Man ir 10 gadu attiecības un plānojam precēties, lai sakārtotu juridisko pusi pirms iegādāties mājokli un radīt bērnus. Emocionāli šaubos, vai kas mainīsies.

esam kopā 4 gadus, plānojam apprecēties turpmāko 2 gadu laikā. Kaut arī šobrīd to vēl negribu (tā iemesla dēļ, ka gribam tik klusas kāzas, kuras diezvai spētu pieņemt tuvākie cilvēki, gribam vēl sagatvot viņus šādai idejai), bet precēties tikai pēc 10 gadu kopdzīves arī negribētu. Man liekas, ka tad jau ir tā pierasts, ka vairs neredz jēgu precēties-ja jau 10 gadus bija labi, kāpēc pacelt tēmu par kāzām, nu apmēram tā. Cilvēkus, kas precas ļoti ātri vai arī gaida tos 10+ gadus, nenosodu, bet pati negribētu ne vienu, ne otru variantu.

Sanāk, ka cilvēki drīkst precēties tikai pēc 10 gadu kopdzīves? Nepatīk šis uzskats, katrs pāris ir individuāls, katram ir sava izvēle un tā jārespektē. Protams, neuzskatu, ka pareizi ir precēties ar cilvēku, kuru pazīsti pusgadu, gadu, jo pa to laiku īsti cilvēku neiepazīsti..
Kādreiz kāzas gribētu, bet es ar tām nesteigtos.. Gadiem ejot..

Man kāzas šķiet likumsakarīgs nākošais solis attiecībās. Man ir svarīgi kļūt par sievu, nevis mūžīgi palikt ''tā ir mana draudzene'' statusā. Neredzu gan jēgu vilkt garumā un gaidīt kaut kādus 10 vai vairāk gadus, jo...es vienkārši negribētu būt ar cilvēku kopā 10 gadus un būt tikai viņa draudzene. Un nenoliegšu, dzīvē nevar zināt, kā var gadīties un tajās reizēs, kad kaut kas notiek, tad labāk, ja ir sakārtota juridiskā puse. Īpaši, ja ir bērni. Vēl nesen dzirdēju gadījumu, kad arī pāris bija ilgi nodzīvojis ģimeniski bez kāzām. Vīrietis nomira un sieviete nevarēja daudzas lietas iegūt un daudz ko izdarīt, jo viņa bija tikai draudzene. ja viņa būtu bijusi sieva, viss būtu citādi un iestādēm bija vienalga, kā viņi mīlēja viens otru vai cik ģimeniski jutās - papīros viņa nav sieva un viss.
Es gan nepiekrītu, ka precētie ir ģimene, bet neprecēti dzīvojoši - nē un, ka vajag precēties, lai būtu ģimene. Arī neprecēti dzīvojot var justies kā ģimene un būt ģimene. Apprecoties var radīt drošu mūri dažādām situācijām un nodrošināties, bet emocionāli kā ģimene var justies arī cilvēki, kas nav precējušies.
Kas attiecas uz šķiršanos, man jau liekas, ka šķiras gan tādi, kas apprecējušies pēc 2 gadu kopā būšanas, gan tādi, kas pēc 10 gadu kopā būšanas.
Es diez vai precētos pēc mēneša vai divu pazīšanās, bet kad kopā būts jau 3 vai 5 gadus, tad man liekas pilnīgi likumsakarīgi, ka var spert nākošo solis, nevis jāgaida vēl līdz 10 gadiem un tad to tikai vajag darīt.

No moralās puses - sajūta, ka vismaz dotaja brīdī Viņš domā, ka grib ar mani būt kopā vienmēr.

Lūk, šis arī ir mans iemesls vēlmei precēties.

man arī garīgie un emocionāli aspekti nostrādā, kā arī šis :

40 gados iepazīstināt savu vīrieti kādam ar tekstu- tas ir mans draugs, Jānis. Tā ir mana draudzene - Ginta.

Man ir tā: visu vai neko. Un laulība ir tas maksimums. Vai nu vīrietis mani grib maksimāli vai nu lai sēž viens.

Nesen tieši ar labu draugu runājām par šo tēmu.

Tā kā mans un viņa viedoklis sakrīt tad nu pastāstīšu.
Ja mēs porecētos tad tikai ar cilvēkiem ar kuriem mēs zinātu ka gribas pavadīt visu atlikušo mūžu kopā, ar kuru mēs gribam dalīt kā īpašumu tā gūltu un sirdis. Es nespētu precēties ja nebūtu pilnīgi pārliecināta ka tas varētu izdoties jo savādāk es tiktu nomākta ar nebrīves sajūtu, ka nevaru tomēr jeb kurā mirklī aiziet un nenākt atpakaļ. Protams tas ir jauki ka bērniņš ir dzimis laulātiem vecākiem, bet man tas pilnīgi neko nenozīmē, Es vai nu bērnu dzemdētu pirms kāzāk vai arī pāris gadus pēc, nevēlētos būt līgava ar punci.

Bet galvenais iemesls laulībai ir tas ka jūs vēlaties apvienot jūsu abu ģimenes vienā, kad radi vairs nav tikai draudzenes radi un drauga radi, bet gan jūsu abu radi, kuri cerams nākotnē ar sadraudzēses un būs izpalīdzīgi vieni otriem.

Man ir svarīgi kļūt par sievu, nevis mūžīgi palikt ''tā ir mana draudzene'' statusā.

piekrītu visam, ko meitenes teica. +++

Papildus morālajai pusei, kur vienkārši nevēlos atkārtoties, ir arī materiālā- mazāk nodokļi jāmaksā :D

Ja cilvēks saka, kāpēc vispār jāprecās, tad viņš nav gatavs tādam solim kā kāzas vai laulība. Nu tad nav jēgas tagad kaut ko ieskaidrot. Un, ja negrib, tad negrib. Cits grib kaut vai pēc 10 gadu kopā būšanas aprecēties, cits tik pēc 1 gada kopā būšanas. Tas katram cilvēkam ir atšķirīgi.

Precās jo grib un jūt, ka tas solis ir jāsper.

Mēs apprecējāmies jo bijām tam nobrieduši un gatavi. Laicīgi sagatavojāmies un sarīkojām normālas kāzas.
Laulības un kāzas ir svarīgs solis un laba iespēja abiem uzņemties atbildību ģimenes dēļ. Es negribētu ka maniem bērniem vecāki ir tikai draugi bet vīrs un sieva. Un tik forši ir viņiem parādīt kāzu bildes un video.
Neviens nevienam nepieder un neviens dokuments negarantē drošas un veiksmīgas attiecības.
Bet es tiešām jūtos labāk ja esmu vīrs savai sievai nevis mūžīgais draugs.

Vasarā būs 10 gadi, kā esam kopā, oktobrī aprecējāmies tas šķita loģisks attiecību turpinājums, tāpat kā bēbis. šķiet šis lēmums bija īstajā brīdī , tāda iekšēja sajūta , ka tā vajag, ka viņš ir tas īstais un vienīgais.

Ja cilvēks saka, kāpēc vispār jāprecās, tad viņš nav gatavs tādam solim kā kāzas vai laulība. Nu tad nav jēgas tagad kaut ko ieskaidrot. Un, ja negrib, tad negrib. Cits grib kaut vai pēc 10 gadu kopā būšanas aprecēties, cits tik pēc 1 gada kopā būšanas. Tas katram cilvēkam ir atšķirīgi.

Precās jo grib un jūt, ka tas solis ir jāsper.

++++++ :)

Man ir tā: visu vai neko. Un laulība ir tas maksimums. Vai nu vīrietis mani grib maksimāli vai nu lai sēž viens.

Pilnīgi manas domas!
Man svarīgi, lai es esmu sieva, lai mēs esam ģimene, lai mūsu bērni dzimst ģimenē. Man tas ir ieaudzināts savā ģimenē, tāpēc savādāku modeli nemaz nespēju iedomāties. Un, protams, arī no juridiskās puses - sievai ir daudz vairāk priekšrocību un tiesību, nekā parastai draudzenei. Katrā ziņā es esmu par laulībām, bet desmit gadus gan negaidītu. Nu labi, varbūt gaidītu, bet būtu ļoti grūti, jo personīgi man, tas liktos par ilgu.

piekritīšu tām, kas saka, ka tas ir loģisks, manuprāt, vajadzīgs solis normālās attiecībās, kur cilvēki patiešām grib būt kopā un būt atbildīgi viens par otru.

man atkal nav skaidrs- kā var dzemdēt ārlaulības bērnu- to tā ieplānojot. It kā bērns būtu mazāk atbildīgs solis kā kāzas.