Nu, ir daži varianti...
1) Var gadīties, ka māsa ir vienkārši tāds piekasīgais cilvēks pa dzīvi. Diemžēl, ja cilvēks pats negribēs "bez kasīšanās" sarunāties un komunicēt, diez vai tur kaut ko diži varēs kāds mainīt. Atliks vai nu pieņemt un "izvilkt" plusus no kaut vai tāda kontakta, vai nu...cerēt, ka laika gaitā notiks brīnums. Bet uz pamācībām tendētu cilvēku ļoti grūti mainīt. Man arī ir viena tāda radiniece, nav jēgas pat censties kaut ko paskaidrot, tāpat vienmēr pamāca - arī tad, kad padomi nemaz netiek prasīti un kad nav nekādu problēmu. Var sākt pamācīt uz līdzenas vietas, kaut vai sākot elementāri teikt: "Tak ieej google, pameklē informāciju", lai gan es par kādu konkrētu sarunu tēmu nemaz neprasu info viņai, vienkārši diskutēju.
2) Lai vai kāds būtu māsas raksturs, diemžēl vienkārši var sanākt tā, ka nu nav tās aršanas, nav. Pamāca vai nepamāca, bet nu, ja tā māsu draudzība neveidojas, tad tev atliek tikai izdarīt tik, cik tu vari, un pavērot, vai kas mainās. Ja nekas baigi neuzlabojas, samierinies, lai cik tas smagi būtu. Nevaram mēs ielīst citu cilvēku ādā un visu pārveidot tā, kā mums labpatiktos. Tas noteikti ir nepatīkami, drūmi utt, ka nevari ar māsu tā atklāti un normāli izrunāties, bet turies! Ne vienmēr birkai "radinieks" nāk komplektā birka "draugs/uzticības persona".
3) Varbūt neesi līdz galam atklāti un tieši māsai izstāstījusi savas emocijas, nu tā - pavisam godīgi? Ja neesi, pacenties. Pasaki visu, ko domā. Neko svarīgu nenoklusē. Jo atklātāk papūlēsies visu izteikt, jo drošāka vēlāk būsi, ka izdarīji visu, ko varēji (lai vai kāds būtu rezultāts).
Turies! :)