Manī ir dīvaina uztraukuma sajūta. Es jūtos tā it kā teju teju jānotiek kaut kam nevēlamam. Pamodos viena, mājās neviena nav. Un ejot skatoties, kur visi pazuduši, es sapratu, ka patiesībā es baidos palikt viena – šī sajūta, ka cilvēkam neviena nav, tas ir tas, kas Tevī veido šo uztraukuma sajūtu un iekšā viss dreb. Ne no tā, ka Tev bail, ka šie cilvēki ir kaut kur aizbraukuši, bet gan bail, kad tie nekad vairs neatgriezīsies.
Pēc nedēļas, pēc vienas nieka nedēļas, es šo uztraukumu izjutīšu pilnībā, jo aizbrauks tie, kurus es mīlu un ir patiesi tuvi. Un pats muļķīgākais, ka es gaidīšu kad tie atgriezīsies, un kamēr tas nenotiks es būšu viena.
Mans dievs, es izklausos egoistiska.
Tā nav, tā patiešām nav. Varbūt tā pat ir labāki, ka man šeit ne viena vairs nebūs, varbūt, man ir jāizjūt un jāsaprot kā tas ir atkal palikt vienai, un tā ir katru reizi, pirms kārtējā lidojuma atpakaļ.
Jā, cilvēki tomēr ir egoisti, bet zini, man vienalga, es šajā ziņā nebaidos būt nedaudz egoistiska.
Un vispār, cilvēki, bieži vien saka – ” neaizej, es Tevi mīlu, es darīšu visu, tikai neaizej” - lūk tā ir nevis mīlestība, bet sautīgums, mēs lūdzam kādam palikt ar mums tikai tāpēc ka esam egoisti un mums ir bail palikt vieniem, tikai tādēļ mēs lūdzam neaiziet, kaut gan otrs cilvēks jau ir izdarījis savu izvēli, Un ir gatavs tiekties pretī kaut kam jaunam un labākam. Bet mēs bieži vien esam tik egoistiski, ka to nesaprotam un nevēlamies saprast. Lūk tā. Tādēļ, nekad nelūdziet cilvēku palikt tikai tādēļ, ka jums ir labi, tikai tādēl, ka jūs baidaties atklāt jaunas iespējas un atvērt sev jaunu pasauli. Un patiesībā šis ir vienīgais iemesls kamdēļ tiek teikti šādi vārdi. Ieslēdzās egoisms. Tu teiksi nē ?- tad uzdod sev šo jautājumu – kādēļ, mums ir bijis bail kādu palaist vaļā – tādēļ, ka mīlam vai arī tādēļ ka esam egoisti? - un Tu saproti to, ka ja mīlam tad arī palaižam vaļā, ja nemīlam tad esam tie egoisti , kuri lūdz neaiziet!
Tādēļ, nekad savā mūžā, es nevienu nelūgšu neaiziet.